Gata Rozenfelda pieredzes stāsts
Gatis Rozenfelds ir nepilnus 40 gadus jauns vīrietis. Gatis vienmēr bijis sportisks, aktīvs un dzīvojis veselīgi, tomēr, neskatoties uz to, nācies neatlaidīgi cīnīties par savu veselību. No dzīves laukos pārcēlies uz pilsētu un sācis nodarboties ar biznesu, kļūstot par veiksmīgu uzņēmēju Kuldīgā. Desmit gadu laikā viņa veselība ievērojami pasliktinājās. Nesaņēmis cerēto palīdzību Latvijā, viņš devās ārstēties uz Polijas klīniku. Uzņēmējs norāda, ja vien viņa nepadošanās un apstākļu sakritība, iespējams šī mūsu saruna nemaz nebūtu.
Ar Gati Rozenfeldu sarunājās Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja
un valdes locekle Elīna Prikule.
Pastāsti par sevi!
Bērnībā dzīvoju laukos. Patika doties mežā sēņot un ogot. Likumsakarīgi, ka ērces kodušas daudz un bieži, bet toreiz neizjutu nekādus simptomus, un pašsajūta bija laba. Biju sprigans un veselīgs, varēju darīt daudz. Noskriet lielus gabalus nebija problēmas. Ir daudz diplomu par pirmajām vietām sacensībās. Nezināju, kas ir enerģijas trūkums. Pēc skolas pabeigšanas sāku dzīvi pilsētā, vienlaikus pievēršoties biznesam. Man bija 25 gadi, kad uzsāku veikalu biznesu. Tas bija 2008.gads.
Kad sajuti, ka tavs veselības stāvoklis pasliktinās?
Bija pagājuši kādi trīs gadi kopš vadīju veikalu biznesu. Man bija apmēram 28 gadi, kad sākās problēmas ar redzi. Ievērojami pasliktinājās redze. Domāju, ka tas ir normāli, ka lielākajai daļai cilvēku ar laiku vajag brilles. Nospriedu, ka sākas jau vecuma vainas. Pēc vēl apmēram trim četriem gadiem sākās izteikts nespēks. Šķita, ka esmu vienkārši pārstrādājies un ap 30 gadiem tā droši vien notiek. Sāku lietot vitamīnus un uztura bagātinātājus. Neatceros, ko es lietoju, bet palika diez gan labi. Kādu gadu varēju nosacīti normāli dzīvot. Tomēr pēc tam atkal ievērojami pasliktinājās pašsajūta. Sapratu, ka kaut kas ar manu veselību nav kārtībā. Sākās mana pirmā pieredze ar dažādu ārstu apmeklēšanu. No sākuma aizgāju pie ģimenes ārsta. Tā kā man vienmēr bijis paaugstināts asinsspiediens, viņš man izrakstīja kaut kādas sirds zāles. Man šķita jocīgi, ka neko neizmeklē, tikai, paskatoties uz mani, izraksta kaut kādas zāles. Man palika arvien sliktāk. Bija nespēks, spiediens uz sirdi, locītavu sāpes, redzes pasliktināšanās, sāka bojāties zobi. Visu laiku tik ļoti nāca miegs, ka jebkurā brīdī varēju aizmigt un atslēgties uz ilgu laiku. Interesanti, ka vēlāk lielā miegainība pārgāja uz pilnīgu bezmiegu.
Kad tev diagnosticēja Laimas slimība?
Ar laiku pašsajūta pasliktinājās arvien vairāk. Televīzijā redzēju raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” sižetu par Laimas slimību un sapratu, ka piedzīvoju ko ļoti līdzīgu. Uztaisīju asins analīzes un igg radītājs bija nedaudz paaugstināts. Ārsts teica, ka tas neko nenozīmē, esmu pārslimojis un par to nav jāsatraucas. Un, tas, ka mana pašsajūta ir tāda, pēc infekcijas esot normāli. Uzticējos ārstam un pieņēmu, ka man ar to vienkārši jāsadzīvo. Pagāja vēl gads. Tas bija drausmīgs gads. Vispār nebija spēka. Atceros, ka reiz pārrados mājās, un mans mazais aicināja ar viņu kopā paskriet. Bet es viņam teicu: “Dēliņ, es nevaru. Man nav spēka.” Gribēt gribēju, bet sapratu, ka vienkārši ķermenī nav spēka. Vienā vakarā gāju gulēt un sajutu galvā tādu kā sitienu. Pilnīgi dīvaina sajūta. Likās, ka infarkts bez maz vai. Sajūta, ka it kā atslēdzos. Teicu sievai, lai sauc ātros, ka nav labi ar mani. Tiku svaigā gaisā un jutu, ka sirds ārkārtīgi strauji dauzījās. Tāda kā panikas lēkme man bija. Aizbraucu uz slimnīcu. Tur man saka, lai liekos mierā, ka man viss esot kārtībā. Pateicu, ka mājās nebraukšu, jo man reāli ir slikti. Uzstāju un man ļāva tomēr palikt. Teica, ja paliekot slikti, lai spiežot trauksmes pogu. Pa miegam griežoties, nejauši piespiedu trauksmes pogu. Pagāja laiks, bet pie manis neviens tā arī neatnāca. Sapratu, ka tur reālu palīdzību nesaņemšu. Vēlreiz aizgāju pie sava ģimenes ārsta, kurš lika veikt holtera izmeklējumu, lai paskatītos, kas notiek ar sirdi. Pats sāku vairāk interesēties un meklēt. Man ieteica aiziet pie ģimenes ārstes uz privāto klīniku. Aizgāju un tur man nozīmēja vairākus izmeklējumus, noņēma analīzes. Tas viss process vilkās apmēram trīs mēnešus. Rezultātā man uzstādīja vairākas diagnozes. Diagnosticēja man Laimas slimību, Giardia lamblia, hipertensiju, problēmas ar vairogdziedzeri u.c. Ieteikumi bija neēst neko cukurotu, lai gan jau tad it kā saldumus neēdu. Vēl ieteikums bija fiziskās aktivitātes, bet man bija tik liels nespēks, ka es neko nevarēju. Bija nenormāli grūti. Mēģināju sportot, bet galīgi neiznāca. Vienā brīdī pēc drauga ietikuma sāku lietot konkrētas firmas zivju eļļu. Pēc divām nedēļām parādījās enerģija. Biju priecīgs, beidzot man bija spēks. Mazais šokā, ka es pēkšņi atkal varu pavisam viegli pieliekties un caur batutu izskriet cauri. Un pats domāju: “Labais! Es to varēju izdarīt!” Biju priecīgs, bet pēc apmēram trīs mēnešiem sāku just, ka parādās tāda kā trauksme, nemiers, sākās bezmiegs. Jūnijā, tieši manā dzimšanas dienā, man piezvanīja no Slimību profilakses un kontroles centra un teica, ka man ir apstiprinātas infekcijas. Sazvanīju savu dakteri privātajā klīnikā un teicu, ka vajadzētu taču sākt ārstēšanu, savukārt viņa man atbildēja, ka, esot parunājusi ar infektologiem, un man nekas traks neesot. Pēc pusotra mēneša ir pieraksts uz konsultāciju, tad visu izrunāšot. Mana pašsajūta, maigi izsakoties, tobrīd bija drausmīga. Vēl nebija pienākusi konsultācijas diena, taču jau otro diennakti nespēju gulēt. Zvanīju un lūdzu, lai man palīdz. Māsiņa teica, ka daktere atzvanīs, taču tajā dienā tā arī neatzvanīja. No viena grāvja, kad miegs nāk visu laiku un burtiski slēdzos ārā, biju nokļuvis otrā – vispār nevarēju pagulēt. Zvanīju nākamajā dienā un lūdzos, lai man palīdz. Ārste man pateica, ka tādus kā mani neārstē. Tajā pašā dienā pie manis bija atbraucis draugs. Es sēdēju uz krēsla un pēkšņi no muskuļu spazmām vienkārši nogāzos. Man jau bija sākušies atmiņas zudumi, nespēju izteikties, runāju riņķī aplinkus, tā arī nevarot pateikt galveno domu. Rokas, seja vilkās krampjos. Bija sajūta, ka mirstu. Iepriekš runāju ar kādu homeopāti, un viņa man jautāja, vai man ir bail nomirt. Es atbildēju, ka nomirt bail nav, bet palikt uz gultas kopjamam gan. Bija sajūta, ka esmu pavisam tuvu stadijai, kurā mani kādam būs jābaro ar karotīti. Draugs, redzot manu kondīciju, jautāja, kas man īsti kait?! Atbildēju, ka īsti nezinu, ir Laimas slimība un vēl kaut kādas kaites. Viņš sāka sāstīt, ka tieši dienu iepriekš bija runājis ar draugu, kurš vedis to puisi, par kuru stāstīja raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” saistībā ar Laimas slimību, uz Poliju. Pēc ārstēšanās Polijas klīnikā viņam esot palicis ievērojami labāk. Pirms tam jau bijis ievietots psihiatriskajā slimnīcā, nav varējis vairs parunāt. Sadabūjām Polijas klīnikas numuru un adresi, sēdāmies auto un braucām.
Kāda ir tava pieredze Polijā?
Piektdienā ierados klīnikā un teicu, lai mani ārstē. Saņēmu atbildi, ka tā gluži tas nenotiekot, ka nepieciešams pierakstīties. Teicu, ka esmu gatavs maksāt vairāk, tikai lai ar mani kaut ko dara. Mani pieņēma, neko vairāk maksāt nevajadzēja. Noņēma analīzes un pierakstīja uz konsultāciju pie ārsta uz otrdienu. Ar ceļa biedriem aizbraucām paēst. Nebijām paspējuši paēst, kad man zvanīja no klīnikas un teica, lai braucu atpakaļ, ka mani sāks ārstēt tagad. Man sāka laist sistēmas un sašpricēja. Biju jau tādā kondīcijā, ka nespēju atcerēties, cik man ir gadu. Mans ķermenis tricēja un bija izteiktas muskuļu spazmas. Klīnikas darbinieki palīdzēja saorganizēt palikšanu viesnīcā, kā arī konsultāciju pārcēla no otrdienas uz pirmdienu. Pēc visa, ko manī salaida, beidzot viesnīcā aizmigu. Tikai četras stundas, bet, ņemot vērā, ka ilgi nebiju gulējis, tas man šķita daudz. Arī nedēļas nogalē gāju uz sistēmām. Pimdien, tiekoties ar ārstu, pēc manu Latvijā veikto analīžu apskatīšanu, viņš bija pārsteigts, kāpēc man nebija nozīmēta ārstēšana jau divus gadus atpakaļ, kad pirmo reizi veicu analīzes uz Laimas slimību. Polijas dakteris uzsāka ārstēšanu, bet tā notika pakāpeniski. Sākumā man bija dažādas vitamīnu sistēmas, tad ārstēja manu kaklu, ar kuru arī bija problēmas, un tikai tad ķērās klāt infekcijām. Katra diena bija mokoša. Man nozīmēja ļoti stiprus medikamentus, lai vispār varētu to visu izturēt. Sākumā man veica asins analīzes ik pēc trīs dienām,vēlāk reizi nedēļā. Rezi nedēļa bija arī konsultācija ar ārstu. Pašā sākumā arī bija diatologa konsultācija, jo uzturam ir ļoti liela nozīme. Attieksme bija neticami laba, tiešām jutu, ka rūp un iedziļinās. Tas ļoti atšķīrās no tā, ko biju piedzīvojis Latvijā. Līdz ko analīzes palika labākas, mani palaida mājās, lai turpinātu ārstēšanos.
Cik ilgi ārstējies Polijas klīnikā?
Polijā nodzīvoju deviņas nedēļas. Galvenais uzsvars ārstēšanā bija uz šūnu pabarošanu, vitamīniem un infekciju ārstēšanu. Viss kopā, proti, dzīvošana viesnīcā, analīzes un ārstu konsultācijas, kā arī nepieciešamie medikamenti un vitamīni man izmaksāja 15 tūkstoši eiro. Jāņem vērā, ka, uzsākot savlaicīgu ārstēšanu, izmaksas viennozīmīgi nav tādas. Kad atgriezos Latvijā, iesniedzu sūdzību Veselības incpekcijā. Cerēju, ka daļu no summas izdosies atgūt. Jāsaka, ka tas pat nebija naudas jautājums, biju dusmīgs par to, ar kādu nolaidību man nācās saskarties. Tomēr mana sūdzība, protams, bija bezjēdzīga. Pats biju vainīgs, ka devos uz ārzemēm ārstēties, jo neviens taču to Latvijā nebija saskaņojis. Nevienam neinteresēja tas, ka biju novest līdz stadijai, ka nespēju funkcionēt un tikai Polijas klīnikā man izdevās uzlabot savu pašsajūtu. Manuprāt, ja nebūtu aizbraucis uz Poliju, diez vai šī saruna vispār varētu notikt.
Kad atgriezies Latvijā, vai tev bija jāturpina ārstēties?
Jā, protams. Varēju braukt atpakaļ uz Latviju, jo analīzes parādīja, ka stāvoklis ir normalizējies un varu turpināt ārstēšanu bez sistēmām un špricēm. Katru otro nedēļu man bija jānodod analīzes un konsultējos ar Polijas klīnikas ārstu. Lietoju viņa nozīmētos medikamentus un uztura bagātinātājus, rūpīgi ievēroju uztura rekomendācijas. Apmēram gadu nodzīvoju tādā režīmā. Man palika labāk, tāpēc vairs ne tik ļoti piedomāju pie uztura. Sekas tam diez gan ātri sajutu. Tā pārliecinājos, cik nozīmīgi ir pareizi ēst. Esmu sapratis, ka cilvēki ēd par daudz produktus, kuros ir slēptie cukuri. Tas ietekmē pašsajūtu. Ar laiku pareiza ēšana, fiziskās aktivitātes un sava ķermeņa šūnu pabarošana kļūst par dzīvesveidu, un vairs nav grūti to visu ievērot. Ļoti daudz pats sāku lasīt un pētīt. Daudz vairāk pievērsos arī garīgām lietām. Šodien esmu cits cilvēks.
Kas tev palīdzēja tikt pāri emocionāli grūtiem brīžiem. Kas deva motivāciju?
Sapnis par īpašumu, kurā ir foreļu dīķis. Tad, kad mans veselības stāvoklis pasliktinājās, pārdevu daļu biznesa un nopirku noskatīto īpašumu. Šodien man ir īpašums un arī foreles. Daudz kas vēl darāms, bet sapnis ir piepildījies. Tieši tā esamība man palīdzēja nepadoties.
Kā tavs veselības stāvoklis ietekmēja tavu darbu un dzīvi?
Dievs visu salika tā, ka man apkārt bija un ir uzticami cilvēki. Spējīgi cilvēki, kuriem varēju uzticēt sava biznesa vadību. Mana ideja bija, ka 40 gados jau varu iet pensijā, proti, manai dzīvei jābūt fiansiāli nodrošinātai, lai varu tik ļoti vairs nedomāt par darbu. Ja nebūtu saslimis, tad droši vien domātu par biznesa paplašināšanu nevis sapņu īstenošanu. Tagad man ir visskaistākais īpašums (smaida).
Kā tagad jūties?
No 10 ballēm jūtos uz deviņi. Vēl jāuzlabo miega kvalitāte. Ļoti labi jūtos. Ir enerģija. Ceļos agri, izskrienu, pēc tam brokastis, tad dodos darbos. Vakariņas ieturu ne vēlāk kā plkst. 17:00.
Ne visi piekrīt dalīties ar savu pieredzes stāstu, kāpēc tu piekriti?
Iepriekš es ļoti daudz pievērsos darbam, jo gribēju, lai maniem bērniem nav jāpiedzīvo tāda nabadzība kādu piedzīvoju es. Es zinu, kā tas ir, kad tev nekā nav. Man bija grūta bērnība. Paēdis biju vienmēr, taču nopirkt apģērbu vai citas lietas bija sarežģīti. Galvenokārt pārtikām no to, ko paši laukos izaudzējām. Mamma vienmēr gādīgi sarūpēja dažādus marinējumus ziemai. Pagrabā bija kāposti, burkāni un dažādi dārzeņi. Bija kāds periods, kad nedzīvoju mājās, jo biju aizbraucis peļņā. Tad izjutu bada sajūtu. Piedzīvotais mani mudināja daudz strādāt. Tā kā slodze bija liela, domāju, ka mana sliktā pašsajūta ir sekas tam, jo es jau nezināju, kā jūtas trīsdesmitgadnieks. Šķita, ka tas jau laikam ir normāli justies tā kā jutos. Šodien, zinot, ka tā nav norma, kā arī jūtoties ļoti labi, es nevēlos, lai kāds piedzīvotu tādu murgu, kādu piedzīvoju es (emocijas). Nevēlos, lai vēl kāds justos tik briesmīgi, cik briesmīgi jutos es, nonākot pat līdz sajūtai, ka mirst. Tas ir iemesls, kāpēc dalos ar savu pieredzi. Iespējams mana pieredze var kādam palīdzēt nenonākt līdz tādam stāvoklim, kādā biju es.
ATRUNA
Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.
Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!