Pieredze Laimas slimība: analīzes pozitīvas, bet saslimšanu neatzīst
Maruta Gredzena ir māksliniece, kura pārsvarā izmanto keramikas skulptūras tehniku. Vairākus gadus nodzīvojusi Spānijā. Nenojaušot par Covd-19 tuvošanos, īsi pirms pandēmijas atgriezās Latvijā, lai papildus 2014.gadā iegūtajam maģistra grādam keramikas mākslā studētu maģistrantūrā grafiku. Maruta īsi pēc atgriešanās Latvijā iekārtoja savu darbnīcu, bet diemžēl Laimas slimība mākslinieci piespieda atteikties no iecienītajām nodarbēm – keramikas skulptūru veidošanas, kā arī pamest darbnīcu. Slimība būtiski ietekmējusi mākslinieces spējas darīt fiziski grūtus darbus, tāpēc tagad Maruta pievērsusies papīram kā galvenajam mākslas izteiksmes līdzeklim.
Maruta liktenīgo ērci pamanīja aptuveni pirms diviem gadiem. Viņa bija devusies laivu braucienā uz Kurzemi. „Vietā, kur mēs bijām, pateicoties sezonai sastopamas bija ne tikai ērces, bet daudz un dažādi kukaiņi, zirnekļi un no kokiem krītoši tārpi,” stāsta sieviete, „nācās gulēt pļavā, kur ir gara zāle.” Maruta norāda, ka vienmēr apzinājusies ērču pārnesto slimību riskus, tāpēc attiekusies piesardzīgi: likusi bikses zeķēs, lietojusi dažādus aizsardzības līdzekļus. Šobrīd, zinot, kādas var būt Laimas slimības sekas, viņa atzīst, ka ir vēl daudz piesardzīgāka pret šo saslimšanu, un aicina arī citus pret to attiekties ļoti nopietni. „Ērce, kas man bija piesūkusies kājā, visticamāk bija ielīdusi starp mantām, jo izbraucot no Kurzemes, to nemanīju, taču pēc aptuveni četrām stundām, esot Rīgā, tā jau bija uz manas kājas,” stāsta Maruta. Sieviete norāda, ka simptomi parādījušies pēc aptuveni trim mēnešiem. Ādas apsārtuma nebija. „Tā kā esmu slimojusi ar garo Covid, varu teikt, ka simptomi ir ļoti līdzīgi, tomēr kaut kādu atšķirību pašsajūtā tomēr sajutu, tāpēc devos pie mediķiem,” skaidro māksliniece. Viņa norāda, ka jutusi lielu nogurumu, miglu galvā, sāpes locītavās: „Panna no rokām krita ārā, bija grūtības noturēt krūzi. Gulēju tik daudz kā nekad. Sākās panikas lēkmes.” No sākuma mediķi Marutas pašsajūtu saistījuši ar Covid-19 sekām vai to, ka ar šo slimību saslimusi atkārtoti. Lai gan pašai šķitis, ka jaunie simptomi tomēr ir atšķirīgi, paļāvusies uz speciālistiem. „Pateicoties Laimas slimības slimnieku biedrības rakstam, kuram nejauši uzdūros, saskatīju Laimas slimības simptomus un nodevu analīzes,” stāsta Maruta. Analīzes bija pozitīvas, taču infektologs teicis, ka, lai gan pozitīvi, rādītāji tomēr esot par mazu, tāpēc Laimas slimība tika izslēgta. Pozitīvs bijis arī apstiprinošais tests, pēc kura ģimenes ārste nozīmēja antibiotiku kursu. “Pēc 28 dienu antibiotiku kursa man uz kādu brīdi palika vieglāk, tomēr tā kā bija pagājuši jau pieci mēneši, acīmredzot, ārstēšana tika uzsākta par vēlu,” norāda sieviete. Viņa piebilst, ka pēc tam lietojusi arī dažādus naturopāta un imunologa ieteiktus uztura bagātinātājus, kas kaut kādā mērā ir palīdzējuši, tomēr sapratusi, ka ir nepieciešama ārstēšana zinoša speciālista vadībā: „Devos uz speciālizēto klīniku Polijā, kur beidzot man bija sajūta, ka ārsts pilnībā izprot šo slimību, spēj atbildēt uz visiem maniem jautājumiem un saprot, cik šī slimība ir nopietna.” Maruta stāsta, ka Latvijā nereti nācies piedzīvot neizskaidrojamu attieksmi un komentārus no mediķiem: „Man tika teikts, ka esmu jauna, smaidīga un labi izskatos, ka nevaru būt slima. Reiz sāku ārsta kabinetā aiz izmisuma raudāt, jo man nedeva nosūtījumu uz izmeklējumu, lai gan pašsajūta bija ļoti slikta.” Viņa stāsta, ka nācās dzirdēt arī tādus komentārus, ka ir izdzertas antibiotikas, tāpēc Laimas slimība vairs nevar būt, nemaz neiedziļinoties viņas pašsajūtā vai analīžu rezultātos. „Attieksme ir neizprotama,” saka Maruta, „iespējams tas saistīts kaut kādā mērā ar šo laikmetu, kad nekam nav laika un cilvēki paši negrib domāt, ir nepieciešams, kāds, kas visu apstiprina, uzspiež zīmogu.” Viņa piebilst, ka tas ir mazliet skumji: „Saprotams, ka ir jāpaļaujas uz zinātni, tomēr jāapzinās, ka viss nav izpētīts un, lai kāds to darītu vai veiktu izmaiņas sistēmā, ir jābūt ieinteresētībai. Laimas slimības aspektā šo ieinteresētību neredzu.” Viņa piebilst, ka savādi ir arī tas, ka Latvijā ne tikai netiek veiktas analīzes uz Laimas slimības blakusinfekcijām, bet vispār par to speciālisti nerunā: „Mūsdienās informācija, arī zinātniska informācija, ir viegli pieejama. Es pati lasu trīs valodās. Vienmēr informāciju salīdzinu, lai saprastu, kas ir patiesība. Var jau teikt par līdz galam nepierādītiem pētījumiem, ka viena tante teica, bet, ja tās tantes jau ir 10 vai 100, varbūt tomēr ir vērts papētīt konkrēto jautājumu dziļāk, lai mainītu noteiktās ārstēšanas vadlīnijas?!”
Maruta stāsta, ka saslimšana ar Laimas slimību viņai ir palīdzējusi sakārtot prioritātes, iemācījusi lūgt palīdzību, jo ir lietas ar kurām hronisku veselības problēmu gadījumā cilvēks viens pats nevar tikt galā. Viņai nācies mainīt arī dažādus dzīves un ēšanas paradumus. Tas ietekmējis arī attiecības un sociālo dzīvi: „Laimas slimība ietekmē attiecības. Daudzi nespēj saprast, ko šī slimība nozīmē. Jāsaka, ka, Spānijā dzīvojot, sajutu daudz atbalstošāku attieksmi. Atvaļinājuma laikā draugi apzvanīja vietējās klīnikas, meklēja informāciju par Laimas slimību un patiesi interesējās kā varētu palīdzēt. Regulāri man apjautājas par progresu. Latvijā nav pierasts runāt par problēmām, jo tad tas uzreiz tiek uztverts kā čīkstēšana vai tev tiek piedēvēta upura loma. Protams bija periods, kad es pavisam noteikti nebiju labs sarunu biedrs, bet mans mērķis vienmēr ir bijis tikai informēt, tādējādi palielinot iespēju izglābt kādu draugu vai paziņu no hroniskas Laimas slimības.” Maruta stāsta, ka viņas paziņu lokā ir diez gan daudz Laimas slimības skarto, taču lielākā daļa ar šo slimību tikusi galā ar īsāku vai garāku antibiotiku kursu: „Dažkārt to, ka šī slimība var būt tik postoša, nesaprot pat tie, kas ar to tikuši galā viegli, taču diemžēl ir daļa cilvēku, kurai šī slimība norit smagi un ilgstoši.” Šobrīd Maruta ārstējas Polijas speciālistu vadībā un ir optimisma pilna uzlabot savu pašsajūtu, darbspējas un dzīves kvalitāti.
Pirmajã vietã boreliozes infekcijas ziņã Spãnija (iemesls , termiski nepstrãdāta ,vītinãta gaļa hamons (" Tutanhamons") ), tāpéc arī norvēģiem ,skandināviem pieaug slimnieku skaits , péc dienvidzemes apmeklējuma ,bet iemeslu nenojauš.
Otrā vietā stepes valstis ,gaļēdāji Kazahsyāna, trešā Kirgizstāna,tad mēs Baltija....
Siets Brinza pieskaitāms pie boreliju infekcijas avota ,visi gaļas ,desu izstrãfàjumi kuri nav termisko apstrādi izgājuši virs 100 grādu un ilgstošu laiku,tas ir visas praktiski desas,kùpinājumi ,sieri ,tos gatavošanas t. ir zem simt grādu ,ap 75-80 grādu lai piens sarec.
Siets uz picas laikam ēdams ,siera cepumos.
Vispãr secinu pēc saita sarakstes ar Veselibas ministriju , ka pašu rokās ir visi resursi lai veiktu ko nozīmīgu sabiedrības izglītošanā , un interneyā no visām valstīm info pieejama ,tulkotājs google labs palīgs ,un varètu šajā saitā visas atrastās gara bagātības apkopot.
Piem .Justus Walker pieredze cīņā ar boreliozi ar gaļas diētu,gadijums kad gaļa kalpo kā zāles ( Юстус Валкер , болезнь Лайма ,борелилз ,ютюб ).
Pieņemu ka ir globāla sazvērestība ,ierocis inficētu ērču izplatīšanã, tāpēc no mediku puses tāda attieksme.