Intas Santas pieredzes stāsts
Inta Santa jau vairāk nekā desmit gadus ir personiskās izaugsmes veicinātāja (koučs) un lektore. Viņa ir ieguvusi profesionālu izglītību psiholoģijā un akadēmisku uzņēmējdarbības vadībā, kā arī apguvusi vairākas specializācijas darbā ar personisko, pāru un komandu izaugsmi. Viņa ir mamma trīs bērniem, sieva un, kā pati norāda, laimīga sieviete. Pirmais iespaids: dzīve iet kā pa diedziņu – panākumi gan profesionālajā, gan personiskajā dzīve, taču patiesībā Inta ļoti labi zina, ko nozīmē dzīves likstas, jo ilgstoši cīnījusies par labāku veselību.
Ar Intu Santu sarunājas Elīna Prikule, Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja un valdes locekle.
Pastāsti par savu profesionālo darbību!
2009.gadā sāku nodarboties ar koučingu, proti, sāku ar to nodarboties, jo sāku to apgūt. Šī profesija ir unikāla ar to, ka tiklīdz sāc to apgūt, uzreiz arī ir jāsāk ar to nodarboties. Es atklāju, ka man tas ir lielisks veids, lai izdarītu kaut ko, ko es vienmēr esmu atlikusi. Izrādījās, ka tas nemaz nav tik sarežģīti, ņem un dari! Ej un rīkojies! Šī pieeja man ir ļāvusi tikt galā arī ar izaicinājumiem, kas saistīti arī ar Laimas slimību, ar visāda veida nespējām un nevarēšanām. Soli pa soliem, saliekot pa plauktiņiem, saprotot kas un kā darbojas manā apziņā, kas un ko ietekmē, ir vieglāk virzīt procesus. Koučings ir iespēja zināt un orientēties procesu norisē. Un iespēja palīdzēt arī citiem.
Domājot par Laimas slimību, prātā nāk sarkanais pleķis jeb migrējošā eritēma, tomēr tā ir tikai 40-60% gadījumu (dažādos avotos informācija atšķiras). Laimas slimības slimnieku biedrības apkopotā informācija liecina, ka daudziem cilvēkiem šī pleķa nav bijis, kā arī daļai, kurai ir, tas ir netipisks. Līdz ar to slimība tiek atklāta jau tad, kad pašsajūta ir pavisam slikta. Kā tu nonāci līdz diagnozei Laimas slimība?
Tas bija 2017.gads, kad man diagnosticēja Laimas slimību, taču man ir aizdomas, ka saskarsme ar šo kaiti varētu būt bijusi ne vienu vien reiz. Tos simptomus, ko piedzīvoju tad, esmu piedzīvojusi vēl vismaz divas reizes savā dzīves laikā un meklējusi tiem iemeslu. Slimības diagnosticēšana bija laimīga nejaušība - pateicoties tam, ka es strādāju skolā kā koučs. Skolā ir prasība – ikgadējā veselības apskate. Ejot pie savas ģimenes ārstes, pildot visas formalitātes, viņa man jautāja, vai man gadījumā nav kādas sūdzības par veselību. Un tad viņai minēju, ka man pāris nedēļas uz kājas ir plankums, kas niez. Es visu ko esmu izmēģinājusi, bet pleķis nereaģē un niez, rada nepatīkamas sajūtas un ir uztūcis. Viņa paskatījās, teica, ka izskatās jau, ka tas nav Laimas slimības pleķis, tomēr drošības pēc jāuztaisa analīzes. Izrādījās, ka tā tomēr ir Laimas slimība. Analīzes to apstiprināja. Rādītāji bija pietiekami augsti un liecināja, ka ērce ir bijusi. Tipiski Laimas slimībai ir pleķis ar tā saucamo buļļa aci. Man bija tāds it kā pamatīgs ods būtu iekodis, bet ļoti ilgi turējās. Ja ir Laimas slimības diagnoze, nevajadzētu būt arī niezēšanai un uzpampumam, taču man bija abi. Diagnosticēja ļoti ātri, ātri sāku arī dzert antibiotikas. Pēc divu nedēļu izdzeršanas jautāju ārstei, vai viss ir kārtībā, vai viss ir izdarīts? Viņa teica, ka, jā, viss vajadzīgais ir izdarīts. Pleķis tik ātri nenoiešot. Kādu laiku tas vēl būs. Tā es kādu laiku dzīvoju, ar domu, ka viss ir izdarīts un ka viss ir kārtībā. Pēc kāda laika izrādījās, ka tomēr nav gan.
Kā tu saprati, ka nav viss kārtībā?
Pirmais ko es pamanīju, bija diezgan asas garastāvokļa svārstības. Emocionālā nestabilitāte. Pēc laika jutu, ka sāp arī locītavas, ir nepatīkamas sajūtas. Vasara jau gāja uz beigām, un man sāka parādīties arī temperatūras. Tās mazās temperatūriņas (37,1 līdz 37,3), par kurām Laimas slimības slimnieki diez gan bieži saka. Nu, ne zivs, ne gaļa, kaut kas pa vidu (smejas). Un tad es atcerējos, ka man jau tā vienreiz ir bijis. Vienreiz jau esmu cīnījusies ar trīsdesmit septiņi, absolūti nesaprotot, ar ko es slimoju. Tas bija kādus desmit gadus atpakaļ, kad izstaigāju visus iespējamos ārstus, taču neviens tā arī man neiedeva izskaidrojumu. Es biju ļoti vīlusies, ka esmu atgriezusies šajā situācija, ka man atkal ir šī temperatūra. Sāku meklēt informāciju, neko īsti neatradu. Ar laiku nāca klāt jauni simptomi: liels nogurums, nespēks. Bija tādas dienas, kad varēju būt tikai guļus. Paldies, Dievam, mans darbs ir tāds, ka es pati varu darba grafiku pielāgot pašsajūtai. Un tad es izlasīju tavu ierakstu Facebook. Tas laikam bija 2018.gads. Es sapratu, ka šo visu es ļoti labi pazīstu. Un tad es atcerējos, ka 2017.gadā, kad man uzstādīja diagnozi Laimas slimība, biju guglējusi un atradusi diez gan daudz briesmīgus stāstus par šo kaiti. Toreiz domāju, kāpēc tā?! Kāpēc cilvēki saka, ka nevar tikt vaļā no Laimas slimības, ja pietiek tikai ar divu nedēļu antibiotiku kursu?! Liku kopā visus puzles gabaliņus, kas bija manā galvā, un sapratu, ka esmu iekļuvusi slimības hroniskajā virpulī. Turklāt tā nav pirmā reize, kad es kaut ko tādu esmu piedzīvojusi. Reiz to esmu piedzīvojusi un nosacīti izārstējusies, jo ir bijis tas labais periods pietiekami ilgi, kas licis domāt, ka ar mani viss ir kārtībā. Iespējams, ka jau pat agrā bērnībā esmu ar to saskārusies. Atcerējos, ka arī tad man ir bijuši kaut kādi neizskaidrojami pleķi, kas pēc kaut kāda laika pazuda. Diagnoze man ir kopš 2017.gada, taču iespējams, ka šī kaite man ir daudz ilgāka. Un tagad esmu eksperts – ko ar to tagad darīt, kā ar to sadzīvot (smejas).
Kuri bija vismokošākie simptomi, ar kuriem bija visgrūtāk sadzīvot?
Droši vien, ka nespēks, tas bija vismokošākais un emocionāli smagākais, jo tev it kā nekas nav, bet tu neko nevari. Liekas, ka tu esi slinks. Taču ir dienas, kad šis nespēks nav tik liels. Un tad salīdzinu pašsajūtu un darboties spēju un saprotu, ka, nē, es neesmu slinka, vienkārši ir kaut kas nenormāli slikts ar manu ķermeni. Tas netiek galā. Nu, jā, tā nespēcība, ka es nevaru neko kontrolēt savā dzīvē, tas bija diezgan mokoši. Vēl bija tādi simptomi, kas šķiet varētu būt katram, tāpēc tiem varbūt nepievērš uzmanību, bet es tomēr gribētu tiem pievērst uzmanību. Acis - pasliktinājās redze, sāpēja acis. It kā jau normāli - strādājam pie datora, tā tas varētu būt, bet tad es sapratu, ka man šis pasliktināšanās periods bija jau tad, kad man bija nedaudz virs trīsdesmit gadiem, un pēc tam tas pārgāja. Un, tagad, sākoties Laimas slimības recidīvam, atkal man ir pasliktinājusies redze, atkal man sāp tieši kā pirms 10 gadiem. Nevar būt runa, ka es vienkārši esmu sākusi vairāk strādāt pie datora, ir kaut kāda saistība. Otra lieta, kas ir interesanti, un sievietēm sāpīga lieta – ādas, matu un nagu stāvoklis. Tas ir vienkārši šausmīgi, vienā jaukā dienā tu saproti, ka tev krīt ārā mati, lūst nagi, āda paliek krunkaina. Jā, mēs novecojam, bet, ja es atkal salieku kopā, pirms 10 gadiem bija tāds recidīvs, ka man pēkšņi mati palika sprogaini. Visu mūžu man ir bijuši taisni mati, pēkšņi sāk krist ārā un paliek sprogaini. Pilnīgi izmainījās matu struktūra. Eju pie ārstiem, ārsti brīnās, saka, ka iespējams kaut kāds noteikts vecums, varbūt jāpalieto kaut kādi vitamīni un pāries. Jā, pārgāja, tajā 10 gadu periodā mati atjaunojās, un izauga arī mani garie nagi. Sākās nākamais Laimas slimības recidīvs, un atkal visa tā pati opera. Mati sāka sprogoties un krist ārā, āda sāka krunkoties un nagi lūst. Tātad ir kaut kāda saistība šīm lietām. Šis skaistuma aspekts un lielais nespēks bija emocionāli grūti. Un vēl viena lieta – endometrija hiperplāzija, kurai izskaidrojumu mana ginekoloģe nespēja dod. Devos pie citas speciālistes, diez gan ilgi pie viņas ārstējos. Arī viņa man nevarēja paskaidrot, kas ir iemesls šai kaitei. Tikai varēja pateikt, kas ir jādara, lai to izārstētu. Un pēkšņi es to izārstēju. Taču pēc 10 gadiem, sasirgstot ar Laimas slimību, atkal tas pats. Visas tas saistības, ko redzu, kad lieku kopā puzles gabaliņus, noved pie viena iemesla. Un tā ir tā mazā, nekaunīgā ērce.
Zinu, ka esi arī daudz lasījusi par Laimas slimību. Saki, lūdzu, kāds ir tavs kopsavilkums, tāds kāds šīs slimības rezumē, ņemot vērā, protams, tevis pašas pieredzēto?
Kopsavilkums ir tāds, ka šī slimība ir ļoti viltīga, un tā trāpa kaut kādās noteiktās vietās un tikai noteiktiem cilvēkiem. Jo ir cilvēki, kuriem ērce piesūcas, kaut kāds pleķis ir, bet ar viņiem nekas nenotiek. No slimības kaut kā viegli tiek vaļā. Domāju, ka Laimas slimība nav vienkārša. Tur ir kaut kāda specifiska lieta apakšā. Esmu lasījusi, ka ir arī kaut kādas ģenētiskas nianses, kāpēc kāds saķer šo slimību un nekādi nevar no tās tikt vaļā, bet citam tas ir vienkāršāk. Domāju, ka ar laiku zinātne attīstīsies un dos kaut kādu risinājumu, ko tad darīt, kā izvairīties. Varbūt pat kādus vitamīnus izgudros, lai ērces mūs ignorē un liek mierā (smejas). Tas viss ir neizpētīts.
Pēdējos gados gan ir arvien vairāk jaunu atklājumu un pētījumu gan par pašu Laimas slimību, gan ērcēm un dažādiem šīs slimības aspektiem. Skaidrs ir tas, ka šobrīd ir vairāk jautājumu nekā atbilžu, kāpēc ir tik daudz cilvēku, kuri ilgstoši cieš no šīs slimības izraisītiem simptomiem. Tā kā ne visiem uzreiz izdodas atrast tieši viņam piemērotu terapiju, proti, tādu, kas rezultētos ar labu pašsajūtu, ir cilvēki, kas izmēģina arī dažādas alternatīvas metodes. Tu, šķiet, Latvijā varētu būt pirmrindniece bišu indes terapijā Laimas slimības ārstēšanai. Kā tu līdz tai nonāci, ar ko tu konsultējies un ko tev tas ir devis?
Paldies par tādu titulu, bet es nejūtos kā pirmrindniece. Es labi atceros, kā es par to uzzināju, Laimas slimības slimnieku atbalsta grupā Facebook, kurā viens kungs bija ierakstījis, ka bites arī der. Sāku ar viņu diskutēt, vai tiešām un kā tieši. Domāju, ak vai, tur ir 10 bites vienā reizē jākodina. Tā kā, nē, es drīzāk esmu sekotāja šī kunga ieteikumam.
Katrā ziņā viena no pirmajām noteikti...
Varbūt vienkārši es vairāk par to runāju, saprotot, cik tas man izrādījies vienkārši. Sāku es šo terapiju 2020.gada aprīlī. Pat atceros datumu – 27.aprīlis, kad pēc pirts apmeklējuma kājā ieraudzīju jaunu ērci. Domāju - bāc, nu, kā tā var noveikties! Domāju, ko nu tagad darīt. Pirmā domā, kas man ienāca prātā, bija likt šīs te trīs bites tajā vietā, kur iekodusi ērce. Tolaik gan es vēl nezināju, ka jāliek trīs, tāpēc pieliku vienu. Sāpēja ļoti, noķert bija grūti. Bet nu spiesta lieta, saņēmos un darīju. Sekojot savam principam, ja kaut ko vajag izdarīt, tad vienkārši to dari! Tad sāku padziļināti pētīt, kas tad tur īsti ir ar tām bitēm un Laimas slimību. Mani uzrunāja bišu terapija. Tieši tas, ka ir divas pieejas, kā bišu inde iedarbojas uz ērču izraisītām kaitēm. Pirmā – iznīdē sliktās baktērijas, gan borēlijas, gan arī citas ērču izraisītas infekcijas. Otrā lieta, ko es sapratu, ir tāda, ka borēlijas noārda nervu šūnu apvalku – mielīna apvalku. Tā ir diez gan traka lieta, jo mielīna apvalks pats atjaunojas ārkārtīgi lēni. Un, kā es uzzināju studējot psiholoģiju, var gadīties, ka tas cilvēka dzīves laikā nemaz nepaspēj atjaunoties. Tas nozīmē, ja mielīna apvalka nav, tas ir gluži tāpat kā elektrības vadiem nav apkārt izolācijas, un šie impulsi neaiziet tā un tur, kur vajadzētu. Mēs nefunkcionējam, jo mūsu nervu sistēma pārstāj normāli funkcionēt. To ļoti labi var novērot tajā aspektā, ka daudzi Laimas slimības slimnieki sūdzas par kognitīvo spēju pazemināšanos: atcerēties, ātri kaut ko izdomāt, pieņemt kaut kādus izsvērtus lēmumus ir grūti. Tas ir ir saistīts ar to, ka mūsu neironiem ir nobrucis mielīna apvalks. Ir vairākas slimības, kas līdzīgi uzvedas. Tikai viņas ir daudz intensīvākas un daudz definētākas – Alcheimers un Multiplā skleroze. Izmaiņas Laimas slimniekiem ir līdzīgas. No tā iedvesmojos un, pateicoties šim kungam, kuru gadu iepriekš jau biju aprīnojusi, ka viņš kaut ko tādu dara, sāku arvien vairāk pētīt bišu indes terapijas pielietojumu. Analizēju Facebook grupu Bee Venom Therapy for Lyme Disease, kurā šīs lapas iniciatore un autore Ellie Lobel dalās ar savu pieredzi. Grupā ir ap desmit tūkstoši dalībnieku no dažādām pasaules valstīm. Kārtīgi izpētīju, kā šo bišu indes terapiju praktizēt, kādam protokolam ir jāseko, kas ir jāievēro. Izrādījās, ka nav nekas sarežģīts. Grūtākais ir noķert bites un sev iedurt. Visu vasaru sekoju šim te protokolam. Kādā brīdī sapratu, ka man pietrūkst medicīniskā atbalsta. Turklāt Latvijā nebiju atradusi līdzeklī Epipen, kuru Ellie Lobel iesaka kā obligātu, kas ir jātur mājās katram, kurš nodarbojas ar bišu indes terapiju. Tas ir līdzeklis, kas palīdz pret anafilatisko šoku, ko var izraisīt bišu inde. Tā ir dzīvībai bīstama alerģiska reakcija, jo cilvēks var nomirt. Pirms tam jau biju lasījusi rakstus, kuros cilvēki stāstīja, ka apmeklējuši apiterapeitus un ko no tā ieguvuši, tāpēc es arī sazinājos ar dakteri Naudiņu, kura ir gan neiroloģe, gan apiterapeite. Devos pie viņas uz konsultāciju, visu izstāstīju, kas ar mani notiek, kā notiek un ko daru. Guvu apstiprinājumu, ka visu daru pareizi, ka tā drīkst darīt. Noskaidroju, kas būtu jādara turpmāk un kam būtu jāpievērš uzmanība. Man pietika ar šo vienu konsultāciju un es turpināju iesākto. Sekojot Dr. Naudiņas ieteikumam, iegādājos zāles, ko turu mājās. Regulāri dodos pie sava ģimenes ārsta, lūdzot veikt asins analīzes, lai sekotu līdzi, kas notiek ar manu ķermeni, lai šī bišu inde neatstātu kaut kādu negatīvu iespaidu, jo tā var ietekmēt nieru darbību. To noteikti vajadzētu ņemt vērā jebkuram, kurš ko tādu izlemj darīt. Es šo terapiju praktizēju pati, rūpīgi ievērojot terapijas protokolu, sekojot līdzi informācijai, kā arī apmeklēju ģimenes ārstu, lai monitorētu veselības stāvokli un uzdotu tos jautājumus, kas man ir svarīgi.
Tas droši vien attiecas uz jebkuru terapiju - konsultēties ar speciālistu un kontrolēt savu veselības stāvokli, lai nenodarītu savai veselībai lielāku kaitējumu.
Jā, ja runājam par bišu indes terapiju, tā var būt diez gan dramatiska cilvēkiem, kas to nekad nav darījuši, jo var izrādīties, ka viņiem tomēr ir alerģija uz bišu indi. Droši vien ir vērts piezīmēt vēl vienu lietu. Ar šo terapiju nevar jokoties, jo kā raksta šī te bišu indes protokola veidotāja Ellie Lobel , tad borēlijas ir diezgan lieli viltnieki. Ja mēs kādu laiku pamēģinām bišu indi un tad atmetam, tad var gadīties, ka borēlijas modulē mūsu imūnsistēmu, un mēs pēkšņi varam kļūt alerģiski pret bitēm. Tātad, ja to uzsāk, tad nevajadzētu pārtraukt. Ja pārtrauc un pēc laika atkal tomēr atsāk, ir anafilatiskā šoka risks. Ja sāk, tad jārēķinās, ka jāiziet pilns šis kurss.
Noteikti daudzus varētu interesēt, ko tev šī terapija devusi, proti, vai jūties labāk?
Protams, ka ir labāk. Droši vien tas pirmais, nekavējošais rezultāts ir ārkārtīgi liela darboties spēja, jo bišu inde dod tādu impulsu, ka tu vairs nevari tā mierīgi nosēdēt un meditēt par savām sāpēm, gribas kustēties, darboties. Es pat smejos, ka tajā mirklī, kad esmu veikusi šo 10 bišu ieduršanu, varu plānot mājas tīrīšanas darbus, jo tad enerģijas ir daudz un man vajag viņu kaut kur likt. Tiešām ceļ enerģijas līmeni, tā ir tāda tūlītēja reakcija, savukārt tāda ilglaicīga reakcija... Man ārkārtīgi patīk Ellie Lobel teiktais, ka ārstēšanās process ir kā filmas tīšana atpakaļ. Ir tādi simptomi, kuri parādās pēdējie un pirmie pazūd. Ir tā, ka bišu terapijas laikā arī var saasināties kādi simptomi, piemēram, ja ir sāpējušas pirkstu locītavas, terapijas laikā tās var sāpēt vairāk. Process saasinās, un pēc kāda laika šis process pāriet un vairs neatgriežas. Kas man likās interesanti, es jau biju pieradusi pie saviem simptomiem, ka nevaru kaut ko izdarīt, ka man kaut kas nav pa spēkam. Un kaut kādā brīdī mana meita skatās, kā es no viņas istabas grīdas lasu visādas mazas mantiņas, un saka: “Mammu, tu vairāk neesi slima?” Prasu viņai: ”Kāpēc tu tā domā?” Viņa atbild: “Nu, re, kā tu locies!” Es vairs nemaz nemanu, ka mana mugura strādā diez gan labi. Man vairs nesagādā problēmas ne pietupties, ne saliekties. Pirms tam tas bija diez gan sarežģīti. Es jau biju pielāgojusies, ka jātupjas diezgan lēni un uzmanīgi. Kaut kādas izmaiņas ir notikušas. Jā, laikam tas ir tas galvenais, ka vairs nav trakais nogurums, esmu lokanāka, varu nodarboties ar sportu, pamazām sāk uzlaboties arī atmiņa. Vairs nav tā, ka fundementāli pazudušas lietas manā galvā, es sāku just, ka atceros, ko esmu aizmirsusi. Tas ir tas labais.
Pievēršoties tavai profesionālajai darbībai, saki, lūdzu, vai tās prasmes un zināšanas par psiholoģiju, koučingu un eneagrammu tev pašai ir palīdzējušas cīņā ar slimību un tās izraisītajiem emocionāli smagajiem brīžiem?
Pilnīgi noteikti. Pirmkārt, tas mudinājis daudz ko izmēģināt. 10 gadu periodā, kad meklēju iemeslus savai nespējai un nevarēšanai, es izmēģināju daudz ko. Dažādas metodes, pieejas. Gan medicīniski, gan dažādu rituālu veidā līdz pat šamaniskām lietām. Acīmredzot, nostrādāja, jo 10 gadu laikā atguvu savu veselību, bet, protams nepieciešama arī fiziska ārstēšana. Jebkurš metožu apvienojums sniedz labāku rezultātu nekā tikai viena metode. Kas ir tā lieta, kas man palīdzējusi? Kaut vai pieci koučinga pamatprincipi, ko mēs kā kouči apgūstam pirmajā mācību dienā: ar visiem cilvēkiem viss ir kārtībā, pārmaiņas ir neizbēgamas, mūsu rīcībā ir visi iespējamie resursi, cilvēka rīcību vada labi nodomi. Un piekto pārmaiņu pamatprincipu esmu aizmirsusi, bet tas ir normāli (smejas). Ar šiem četriem arī pietiek. Labi, piektais ir – cilvēki veic vislabākās izvēles. Balstoties uz to, ka pārmaiņas ir neizbēgamas, tas palīdz saglabāt ticību, ka nebūs visu laiku viss slikti. Tagad ir slikti, izbaudām šo mirkli, kaut kādā brīdī būs arī labi. Kamēr man ir slikti, es pievēršos tām sajūtām, izbaudu tās sajūtas, kuras man ir tad, kad man ir slikti. Otra lieta, cilvēku rīcību vada labi nodomi. Es paskatos uz apkārtējiem, kuri ārkārtīgi kaitina tad, kad man ir slikti. Un saprotu, ka arī es esmu daļēji vainīga, jo es skatos uz cilvēkiem caur negatīvāku prizmu. Esot sāpju situācijā, ir diez gan grūti skatīties uz cilvēkiem pozitīvi. Saprotot, ka cilvēks uz mani neskatās, lai ieriebtu, bet tas ir mūsu abu mijiedarbības rezultāts, palīdz mainīt uztveri. Svarīgi ir darīt. Lai darītu, koučings ir lielisks palīgs. Pirmkārt, jau noformulējot, ko gribu darīt, kā un kāpēc. Svarīgi sākt darīt maziem solīšiem. Saprotot, ka darāmā ir daudz, citreiz mēs varbūt varam izbīties. Bet sperot katru dienu mazu solīti, mēs varam diezgan daudz sasniegt. Nebaidīties no lielām lietām, bet koncentrēties uz mazajām lietām, ko varam paveikt šodien. Turot arī prātā, kas tad ir tas galvenais, kas mums ir jāizdara, fokusējoties. Laiku pa laikam sev pajautājot, vai tas, ko es šobrīd daru, ar laiku mani novedīs tur, kur es gribu būt, ko gribu sasniegt. Atgādināt to sev tādu kā mantru: mazie solīši ved uz priekšu, mazie solīši ir saistīti ar lielo mērķi. Palīdz tādas vienkāršas lietas. Ņemot vērā Laimas slimības slimnieku atmiņu, var izmantot tādus palīgrīkus kā pierakstīšana, vizualizēšana, kas nu kuram labāk patīk, – plānotāji, lapiņas vai kādi lieli skaisti vizualizācijas dēļi. Tas palīdz fokusēties un atcerēties, uz kurieni es eju un kā eju, kas ir lieli mērķi, kā mazie solīši saistās ar lielajiem mērķiem. Pašpalīdzība ir ļoti atbalstoša. Mēs drīkstam justies emocionāli slikti, ja mēs jūtamies fiziski slikti. Tas ir tikai normāli, cilvēciski un bioloģiski pamatoti. Pret sevi vajag attiekties ar tādu lielu mīlestību un līdzjūtību.
Varbūt vari ieteikt, ko darīt tajā brīdī, kad viņam ilgstoši ir slikti un zūd cerība, ka vispār var būt labāk. Kur rast motivāciju tikt ārā no šīs bezcerības sajūtas?
Tad, kad spēka galīga nav, motivāciju rast ir diezgan neiespējami. Tāpēc galvenais uzdevums ir veidot savus resursus. Lai to varētu darīt, mums ir jāzina, kas ir tas, kas palīdz šos resursus celt. To var izdarīt vienkārši, atbildot uz jautājumu, kas man sagādā baudu? Un atbildot tik ilgi, kamēr pietrūkst atbilžu. Paņemt vienu A4 lapu, uzrakstīt augšā tekstu - kas man sagādā baudu - un rakstīt pilnīgi visu, kas ienāk prātā. Tad, kad pirmo reizi pildīju šo uzdevumu, es stāstīju par saules staru vērošanu istabā, kad ir sacēlušies putekļi, ka man sagādā baudu skatīties kā šie mazie, mirdzošie dimantiņi mirguļo saules staros. Tā var būt, piemēram, kafijas smarža, doma par to, ka ir laba draudzene vai draugs, apģērba gabals ar uzadītu sirsniņu. Tas var būt kaut kas, kas ir ārā – vējš, kas skar vaigus, vai zāles vērošana, kā tā šūpojas, kā ziedi atplaukst. Ir daudz lietas, no kurām var gūt baudu. Zinot to, kas katram no mums sagādā baudu, mēs varam izveidot sarakstu. Un tajos mirkļos, kad ir ļoti grūti, paskatīties, kas no šī saraksta šobrīd der. Jā, dažkārt varbūt tur ir iešana pie friziera vai masiera, bet reizēm sarakstā ir kafijas smarža, kaut kas, ko var izdarīt tūlīt un uzreiz. Tādas niecīgās lietas. Un, sākot ar niecīgām lietām, mēs varam audzēt savu resursu un atgriezt sevi labā stāvoklī. Motivāciju pilnvērtīgi darboties var dabūt tad, kad esam pilnvērtīgā resursu stāvoklī. Kaut kādus izrāvienu, jā, mēs varam dabūt tad, kad ir ekstrēmas situācijas, bet pastāvīgas un ilglaicīgas pārmaiņas var dabūt tikai tad, kad sevi turam resursu stāvoklī.
Stāstot savus pieredzes stāstus, bieži cilvēki min to, cik ļoti šī slimība ietekmē viņu savstarpējās attiecības ar tuviniekiem. Diemžēl ne visiem blakus ir atbalstoši cilvēki un dažkārt pat stāsta, ka līdzcilvēki nemaz netic sliktajai pašsajūtai, jo vizuāli jau īsti nekas neliecina par to, ka cilvēks ir slims un cik patiesībā viņš slikti jūtas. Minēji, ka pat pašai sākuma šķitis, ka esi palikusi slinka. Tad, ko lai domā cilvēks, kurš nezina, ko nozīmē piedzīvot dažādus mokošus slimības simptomus. Vai tev ir kāds ieteikums, kā pārvarēt šo emocionālo diskomfortu?
Viss ir šausmīgi vienkārši un arī sarežģīti. Tik pat vienkārši kā ar resursu iegūšanu. Godīgums. Vispirms godīgums pret sevi, saprotot, kas ar mani tagad notiek, kas šīs ir par asarām, kas tās par dusmām vai bailēm. Un tad godīgums pret apkārtējiem. Viņi, neesot mūsu situācijā, nevar iedomāties, cik slikti mums ir. No ārpuses mēs varbūt funkcionējam ideāli, bet iekšpusē esam ķīselis vai galerts, knapi kopā turamies. Tikai tad, ja dalāmies un sakām, ko mēs gribat saņemt, tikai tad apkārtējiem ir iespēja to dot. Ja nepasākam, apkārtējiem var nemaz nerasties ideja, kā tad mūs šajā procesā atbalstīt. Un jārēķinās, ka tas var paņemt kādu laiku. Gan tas, kā pašam sevi saprast, kā iemācīties paskaidrot citiem, kas ar mani notiek, gan tas, lai apkārtējie izprastu. Apvainoties, protams, ir visātrākā lieta, ko izdarīt: “Re, viņi mūs nesaprot.” Bet ko mēs varam izdarīt, lai viņi mūs saprastu?!
Reiz Laimas slimības slimnieku atbalsta grupā kāds pajautāja, ko šī slimība ir iemācījusi vai devusi. Atbildes liecināja, ka par spīti fiziskajai nevarēšanai, kas daļai būtiski ietekmē dzīves kvalitāti un darba spējas, cilvēki spēja saskatīt arī pozitīvo. Un lielākoties tas bija saistīts tieši ar pārmaiņām pašā cilvēkā, piemēram, cilvēki minēja, ka slimība palīdzējusi apzināties savas robežas, iemācījusi nepadoties un nebaidīties no savām sajūtām, kā arī lūgt palīdzību un ieklausīties sevi. Vēl kāds sapratis, ka atbildība par veselību ir tikai viņa paša rokās. Tu pati toreiz atbildēji, ka personiski tas tev devis pacietību, kaudzi interesantas informācijas un arī to, ka drīksti dienas vidū baudīt vannu un gulēt, cik ilgi gribi, savukārt, profesionāli – apziņu, ka nevar visu ietekmēt ar pozitīvu domāšanu un apņēmību, kā arī augstāku jūtību darbā ar klientiem. Pagājis kāds laiciņš kopš sniedzi šo atbildi, vai ir vēl kāda atziņa radusies?
Jauns nekas nav radies klāt. Ja vien šī iespēja, būt intervētai kā Laimas slimniekam (smejas). Profesionāli diezgan daudz šādās situācijas, kas saistītas ar psiholoģisko konsultēšanu, runā par ievainoto dziednieku. Mēs patiesi varam izprast otru tikai tad, ja paši esam piedzīvojuši kaut kādus sāpīgus brīžus savā dzīvē, pratuši ar tiem sadzīvot. Ja ir šī pieredze, mēs varam jūtību sevī attīstīt. Laimas slimība ir bijis reāls skolotājs, kas man palīdzējis to izdarīt. Reizēm man liekas, ka strādāju ar kailiem nerviem. No otras puses ir bijusi arī tāda pieredze, ka ir ieplānots publisks pasākums ar daudz iesaistītajiem, bet pēkšņi jūtos ļoti slikti. Man nav kur likties, nevaru atlikt šo pasākumu. Tad, kad saņemos un izdaru, izrādās es to varu. Esmu sapratusi, ka mūsu organisma spējas ir ārpus saprašanas.
Pēc tam nav tā, ka pašsajūta ievērojami pasliktinās, ķermenis soda par to, ka to piespiedi darīt ko tādu, ko tajā mirklī nosacīti nebiji spējīga?
Jā, ir kaut kāds laiks, kad pēc tam ir jāpavada atjaunojot savu resursu. Arī maratona skrējēji droši vien pavada kaut kādu laiku, lai atjaunotu resursu, tomēr tas ir iespējams. Man ļoti palīdzēja mana kolēģe – koučs, kas ir arī diplomēts ārsts. Viņa man izskaidroja, ka tajā mirklī, kad tu šķietami esi nespējīgs, arī reāli ķermeniski, tev ir temperatūra un drudzis, bet tu sāc darboties kaut kādā projektā, kur ir paaugstināts stresa līmenis, organisms saņemas un aizmirst par iemesliem, kas viņam likuši juties slikti. Kaut kur lasīju interesantu lietu par to, kā cīnīties ar saaukstēšanos. Tiklīdz ir mazas saaukstēšanās problēmas, nostādīt sevi izaicinājuma priekšā, pacelt stresa līmeni, jo tad organisms samobilizējas un nesaslimst.
Vai tas tomēr nedarbojas īstermiņā? Regulāri un ilgstoši kāpjot pāri savām robežām, tos nepieciešamos resursu var neizdoties tik vienkārši atjaunot.
Jā, tieši tāpēc ir svarīgi, ļoti svarīgi, atgriezties savos resursu stāvokļos un skatīties, lai tos nenoplacinātu pavisam. Bet, jā, šis arī bija tāds interesants atklājums. Līdz tam nebūtu iedomājusies, ka varu arī tad, kad ir pavisam slikti, darboties. Kaut kādā veidā ar sevi var rotaļāties, bet attiecoties pret sevi saudzīgi un regulāri atjaunojoties.
Paldies par dalīšanos ar savu pieredzi un pārdomām. Kāds ir tavs novēlējums Laimas slimības slimniekiem?
Izmantojiet šo pieredzi, lai iepazītu sevi! Esiet pret sevi ļoti saudzīgi un izturieties pret sevi ar lielu mīlestību!
Video: https://www.youtube.com/watch?v=eQdqZJ2CAU8&ab_channel=Laimasslim%C4%ABbasslimniekubiedr%C4%ABba
ATRUNA
Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.
Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!