Edgara Briškas pieredzes stāsts

Edgars Briška ikdienā strādā par tulkotāju. Viņš ir dzimis ārstu ģimenē, tāpēc ar medicīnu saistītās tēmas vienmēr bijušas aktuālas. Tad, kad Edgars pats sācis saskarties ar veselības problēmām, iedziļināties veselības procesos kļuvis arvien aktuālāk. Pats sevi viņš dēvē par autodidaktu, kurš zināšanas par veselību apguvis aiz nepieciešamības un zinātkāres.

Ar Edgaru Brišku sarunājās Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja un valdes locekle Elīna Prikule.

Pastāsti par sevi!

Esmu gandrīz četrdesmit gadus jauns vīrietis. Precējies, ir meitiņa. Strādāju par tulkotāju. Esmu dzimis ārstu ģimenē. Bērnībā bieži sēdēju rentgena kabinetā, gaidot mājās braukšanu, un skatījos kā cilā un attīsta rentgena filmas, kā tas bija padomju laikā. Vēroju tēvu darba procesā. Mamma ir ilggadīgs ģimenes ārsts. Vecmāmiņa kādreiz bija medicīnas māsa. Tuvs radinieks – bērnu ķirurgs. Īsi sakot, sarunas par medicīnu pie pusdienu galda bijusi diezgan ierasta lieta. Pats dažkārt tulkoju arī medicīniska satura tekstus. Kaut kāds priekšstats par medicīniskiem jautājumiem ir, tāpēc iespējams tad, kad pats saskāros ar veselības pasliktināšanos, tajā neapjuku.

Kāda ir tava Laimas slimības pieredze?

Kā jau dzīvojot laukos, ērces ir kodušas katru vasaru. Izņēmu un dzīvoju tālāk. Pirms kādiem 10 gadiem sākās savādi neiroloģiski simptomi – tirpšana un nedaudz galva reiba. Uztaisīju analīzes uz borēlijām. Rādītāji bija pavisam nedaudz paaugstināti. Izdzēru antibiotikas. Kā jau tajā laikā, ja esi izdzēris antibiotikas, tātad viss kārtībā – dzīvo nost. Doksiciklīnu dzēru divas nedēļas un dzīvoju tālāk. Pamazām ar veselība kļuva arvien čābīgāk. Parādījās locītavu sāpes, domāju, ka vainīgs sēdošs darbs pie datora. Tad parādījās arī vieglas neiropātijas, izteikts viļņveidīgs nespēks. Atceros, ka kādā vasarā betonēju sētai stabiņus un ļoti slikti sajutos. Apsēdos. Sajūta bija tāda, ka it kā prātā doma par darāmo ir, kafija izdzerta, bet vienkārši nevar pavilkties. Pēc tam cikliski it kā viss bija kārtībā. Tad atmiņa arvien švakāka palika. Vēl šis un tas. Uztaisīju vēlreiz analīzes uz borēlijām. Rādītāji bija nedaudz paaugstināti. Apstiprinošais tests pozitīvs. Izdzēru vēlreiz doksiciklīnu. Tad atnāca mans lielais mūža prieks – pieteicās meitiņa. Mēs visi, kuriem ir bērni, ļoti labi zinām, ko nozīmē jaundzimušais, īpaši tāds, kuram ir kolikas. Vienkārši neeksistējošs miegs. Ja līdz tam biju vilcis tā vai citādi, tad miega trūkums visu pilnībā nogrāva. Sākās neiropātijas kājās un trīszaru nerva problēmas. Ne traģiskas, bet jūtamas. Milzīgs nespēks un citi simptomi. Uztaisot atkārtotas analīzes uz borēlijām, nekas nebija mainījies. Klasiskās medicīnas viedoklis, ka esi pārslimojis, un tās ir tikai sekas. Jādzīvo tālāk. Es tam drusku nepiekritu. Zināju arī savas mammas pieredzi, kurai ir vairāki pacienti – mežizstrādes zāģeri, kas nāk divas reizes gadā pēc doksiciklīna. Kad izdzer, uz pāris mēnešiem ir labi, pēc tam atkal visas locītavas sāp, un pašsajūta ir slikta. Pats sāku lasīt par Laimas slimību. Primāri tā bija Stīvena Bjūnera (Stephen Harrod Buhner ) grāmata “Healing Lyme: Natural Healing of Lyme Borreliosis and the Coinfections Chlamydia and Spotted Fever Rickettsiosis, 2nd Edition”. Mana no visvairāk lasītajām grāmatām. Autors nav ārsts, bet herbālists. Tāds renesanses tipa cilvēks, kurš spēj ieraudzīt kopainu. Jāpiezīmē, ka šajā grāmatā nevar nepamanīt viņa skeptisko attieksmi pret tradicionālo medicīnu. Taču tas ir individuāls jautājums, kā nu kurš uz to skatās. Viņš veiksmīgi konsultējis teju 10 000 cilvēku, kuriem ir Laimas slimība. Pēc simtos mērāmajiem pētījumiem, kas uzskaitīti grāmatas aizmugurē, viņš izveidojis konkrētu protokolu Laimas slimības terapijai. Sāku lietot šo preparātu kopumu. Viņa pamatdoma ir aizsargāt organisma struktūras, novērst borēliju vairošanās ceļus. Svarīgi aizsargāt endotēlija struktūras un modulēt citokīnu reakcijas, kas ir iekaisumu signālu proteīni imūnsistēmai, tātad tos normalizēt, modulēt imunitāti ar noteiktām zālītēm. Tas mani kaut kā ļoti uzrunāja. Sāku lietot un mēneša laikā sajutu uzlabojumus par kādiem 60%. Paliek jautājums, vai pārējais salabosies pakāpeniski vai vispār salabosies, vai arī es kaut kur šauju ne tajā virzienā. Varu teikt, ka nodarbojos ar pašdarbību.

Nav jau daudz variantu, ņemot vērā vadošo nostāju – ja esi izdzēris antibiotikas, tad esi vesels.

Nav jau gan, jā.

Es neapgalvoju, ka tā vajag vai ka tas ir pareizi. Es drīzāk gribētu teikt, lai tā nedara. Taču uzklausot diezgan daudzu cilvēku pieredzes stāstus, jāsecina, ka tas ir likumsakarīgs rezultāts. Ja cilvēks, apmeklējot daudzos ārstu kabinetus, nesaņem cerēto palīdzību, tad bieži vien ķeras pie katra salmiņa. Daudzi cilvēki norādījuši, ka izmisums bijis milzīgs, jo realitātē jutušies slikti, bet viņiem teikts, ka ir veseli vai izārstēti.

Jā. Es citreiz domāju par tradicionālo medicīnu un holistiskām medicīnas formām: tradicionālā medicīna ir ārkārtīgi jaudīga akūtās situācijās – salauzta kāja, akūta infekcija, tāds un tāds iekaisums, bet tiklīdz ir runa par hroniskiem stāvokļiem, kuriem iemesli var būt visdažādākie, tad uzreiz ir tikai simptomu apkopšana. Ārvalstīs ir tāda ļoti modīga un laba lieta kā funkcionālā medicīna. Tur viņi skatās šūnu līmenī, bioķīmiskās reakcijas, metilācijas procesus, šūnu elpošanu, visus tos pamatprocesus, kas nosaka iekaisīgos procesus hroniskā gadījumā. Mums te viss ir sadalīts pa plauktiņiem, un tā ir tā problēma. Ja tu pats sāc meklēt izeju, tad bieži vien tas ir tāds paša ceļš. Runājot par sociālās platformas “Facebook” herbālisma forumiem, jāpiezīmē, ka tur ir viss ir anekdotiski. Katram ir sava pieredze, katrs sniedz kaut kādus ieteikumus, un brīžiem tur ir pilnīgs ķīselis. No vienas puses informācija šajos forumos man ļoti labi palīdzēja orientēties, bet no otras puses sapratu, ka ļoti jāseko līdzi savam mentālajam stāvoklim, jo tas būtiski ietekmē kopējo veselību. Ja tu visu laiku lasi, ka kādam ir tāda vai šitāda pašsajūta, tu pēkšņi pieķer sevi, ka uzsēdies uz tās negativitātes un vainu meklēšanas. Tagad esmu visiem šiem forumiem atsekojis, jo vēss prāts un pozitīva attieksme ir būtisks priekšnoteikums atveseļošanās ceļā. Jebkurā gadījumā mani sāka aizraut šī herbālisma ideja tik ļoti, ka es pat metinātājam pasūtīju izgatavot tinktūru presi. Pats taisīju tinktūras, iekopu un aizvien iekopju dārziņu ar augiem, no kuriem izgatavot antibakteriālas, pretiekaisuma un citokīnu reakcijas modulējošas tinktūras. Tas man pavēra veselu apvārsni un lika vairāk pašam ņemt rokās savu veselības kopšanu. Ja runājam par Laimas slimību, visa noslēgumā atradu vienu preparātu, kurš sevī ietvēra visus nepieciešamos. Intensīvi lietoju vairākus mēnešus, pēc tam vēl gadu. Tagad februārī uztaisīju analīzes, rādītāji ir nokritušies: Igm pirmo reizi desmit gados negatīvs, Igg robežvērtība. Attiecībā uz herbālajiem svarīga ir minimālā inhibējošā (kavējošā) koncentrācija (angliski – MIC). Tas ir tas robežlīmenis, kurā tā zālīte, aktīvā viela, iedarbojas pētījumos pierādītajās koncentrācijās. Tā kā man kaut kāda daļa veselības problēmu neatrisinājās, es sāku taustīties citos virzienos. To ir daudz un dažādi. Pirmais, kam reāli pieķēros, bija amalgamas, dzīvsudraba plombes. Īsi sakot, manuprāt, tas bija mana hroniskā noguruma un neiropātiju galvenais iemesls, jo pēc to izņemšanas man palika labāk. Es tās izņēmu Latvijā tā pa pusei droši. Dzīvsudraba plombes nevar tā vienkārši urbt ārā, vajag iepazīties ar informāciju, kā to pareizi izdarīt. Pēc kāda mēneša pašsajūta palika ievērojami labāka. Ļoti skaistu pavasari un vasaru izdzīvoju. Pēc kādiem pieciem mēnešiem sākās tas, ko dēvē par izmešanas fāzi. Tēlaini sakot, orgāni vienkārši izmet to, kas viņos ir krājies — šos te smagos metālus. Un tad man sākās tāds ļoti smags gads. Izteikti izjutu simptomus, kurus biju piedēvējis Laimas slimībai. Ļoti iespējams, ka tie patiesībā ir saistīti tieši ar smagajiem metāliem. Drausmīgs nogurums, reiboņi, līdzsvara traucējumi, ļoti spēcīga neiropātija, nu tā, ka tiešām nevar turēt. Trauksme, vēdera izeja bija ļoti gaiša, kas nozīmē, ka aknās žults vienkārši neražojas. Sajūtas tiešām bija sliktas. Sāku lietot preparātus, kas piesaista smagos metālus. Es nespēju tos tolerēt, varēju uzņemt mikroskopiskas devas. Preparāts savāc smagos metālus tādā vardarbīgā veida, jo tas dzīvsudraba jons ir iekšā dziļi šūnās. Tas ir diezgan liels oksidatīvais stress. Pa drusciņai lietojot preparātus, pēc kāda gada diezgan ievērojami samazinājās simptomu izpausmes. Vēl arvien turpinu šo smago metālu protokolu, jo man iedzimti ir diezgan pašvaka akna, un viss ne tuvu nav izvadīts. Ņemot vērā manus borēliju rādītājus, arī Laimas slimība bija problēma, bet manā gadījumā, iespējams, vēl lielāka problēma bija tieši smagie metāli.

Lasot ārvalstu Laimas speciālistu materiālus, viņi jau parasti arī norāda, ka, ja cilvēkam ir Laimas slimība un ilgstoši netiek vaļā no dažādiem simptomiem, tad veselības stāvoklis jāskata plašākā kontekstā – smagie metāli, blakus infekcijas, pat gēnu mutācijas. Daži saslimst ar Laimas slimību un veiksmīgi no tās tiek vaļā, taču ir daļa cilvēku, kura gadiem vai pat visu dzīvi cīnās ar tās izraisītiem veselības traucējumiem.

Jā, tāpēc man patīk viedoklis, ka infekcija nav vienlīdzības zīme iekaisuma procesiem. Esam pilni ar visu ko, bet tas jau nenozīmē, ka organismā netiek uzturēts līdzsvars. Imunitāte visu notur grožos. Balstoties uz savu pieredzi, varu teikt, ka mūsdienās liela problēma ir toksicitāte: arsēns pārtikā, svins vecās krāsās un izplūdes gāzēs, dzīvsudrabs amalgamās, magnētiskā rezonansē izmantotās kontrastvielas uz gadolīnija bāzes, glifosāti, viss tas, ar ko piesārņoti mūsu graudaugi un cita pārtika. Svarīgs arī uzturs – cukurs un baltie milti veicina iekaisīgos procesus. Un pāri visam vēl stress. Primāri fizioloģiskais, oksidatīvais stress, ko veicina slēptās infekcijas. Un vēl jau, protams, emocionālais stress – ģimene, darbs, nav naudas, kaut kādas uzkārušās plates – negatīvās domas – mūsu galvā.

Tas jau tāds apburtais loks. Ja tu fiziski slikti jūties, tad, protams, ka tas rada iespaidu arī uz emocionālo pašsajūtu. Kādā brīdī var apjukt un nesaprast, vai tu jūties emocionāli slikti, jo tev ir fiziski slikti, vai tomēr tavu fizisko simptomu cēlonis patiesībā ir emocionālais stāvoklis.

Jā, tas ir abpusējs virziens. Smadzeņu bioķīmija var izraisīt sliktu pašsajūtu, bet arī daudz kas cits, kaut vai tā pati toksicitāte, vīrusi, borēlija un tā tālāk. Domāju, ka ļoti jāpievēršas savu sajūtu vērošanai. Es, protams, neesmu nekāds dzīļu psihologs, bet arī šis lauciņš man ļoti interesē, domāju, ka kaut kādas sevis attīstīšanas prakses var palīdzēt. Piemēram, tumšā un gaišā spoguļa metode – paskatīties uz savām labajām un sliktajām īpašībām, pavērot savas subpersonas, kas atklājas noteiktos brīžos. Maskas, ko valkājam. Paanalizēt, kas sakņojas bērnībā, piemēram: “Ja es saslimšu, tad mamma, kura visu laiku ir aizņemta darbā, man pievērsīs uzmanību.” Tas, protams, tā var arī nebūt, tādā stāvoklī vari būt arī ārēju apstākļu dēļ. Katrā ziņā mentālais aspekts ir ļoti svarīgs. Man tas nekādā veidā, protams, nebūtu atrisinājis ne boreliozi, ne dzīvsudraba toksicitāti, bet tas palīdzēja neieslīgt negativitātē.

Interesanti, ka liela daļa, ar kuriem esmu runājusi par viņu pieredzi saistībā ar Laimas slimībām, norādījuši, ka, līdz saskārušies ar veselības problēmām, bijuši ļoti aktīvi un darbīgi. Slimība burtiski viņus apstādinājusi un likusi pārvērtēt, kas ir tas, kam tiek tērēts laiks un enerģija.

Man šis ceļš ir ļoti daudz iedevis zināšanas un apziņu, ka daudzās jomās pats varu tikt ar sevi galā, īpaši, ja ir runa par hroniskām lietām. Un tas ir stiprinājis garu: izturēt, iet tālāk, ja nesanāk, mēģināt kaut ko citu. Man palikusi prātā kāda garīgā skolotāja doma — vislabākā pretinde bailēm, piemēram, par veselību, ka nevarēšu uzturēt ģimeni, kļūšu par invalīdu, nevarēšu parūpēties par bērniem, ir pateicība. Visaugstākais līmenis ir pateicība par pārbaudījumu. Varu teikt, ka tad, kad biju visdziļākajā punktā, kaut kādā pārcilvēciskā apziņas brīdī mani piemeklēja šāda pateicība, bet pārsvarā es galīgi nebiju pateicīgs (smejas). Tas ir visaugstākais līmenis, ja to var izdarīt, tad var iet citiem pasniegt, kā pareizi dzīvot (smejas). Tās ir tās lietas, kas ir personību stiprinājušas. Jebkurš liels izaicinājums slimības veidā vai citādi liek reāli apstāties. Tā ir iespēja pagriezties citā virzienā.

Cik ilgs laiks ir pagājis kopš apzināti ārstē Laimas slimību?

Apmēram trīs gadi. Ja es uzreiz būtu atradis to preparātu, kas man vislabāk palīdzēja, tad tas noteikti būtu daudz mazāk, ja runājam konkrēti par Laimas slimību un potenciāli esošajām borēlijām. Pēc vadlīnijām jau es biju izārstēts ar doksiciklīnu (smaida). Es tam, protams, nepiekrītu.

Manuprāt, ir diezgan grūti kam tādam piekrist, ja cilvēks nejūtas vesels.

Jā. Uzsākot herbālo terapiju, man locītavas pārstāja sāpēt pēc divām nedēļā. Tā kā pēc doksiciklīna, tikai ilgāks efekts. Man jau šķiet, ka āķis ir tā kopaina. Manā gadījumā liela loma bija toksicitātei, tāpēc borēlija un manī esošie vīrusi daudz vairāk darīja pāri. Viens ir preparāti, bet vēl svarīgs ir arī uzturs un imunitātes modulēšana. Katrā ziņā lasot un iedziļinoties šajās tēmās, nonācu pie secinājuma: jo dziļāk mežā jo vairāk koku. Sākumā šķiet, ka tev ir 100% taisnība, nu gluži kā sazvērestības teoriju piekritējiem. Viņi gatavi uz krūtīm kreklu plēst pušu, apgalvojot, ka viņiem ir taisnība, un to pierāda šis viens vienīgais video ar kādu amerikāņu ārstu. Tad, kad sāc iedziļināties, lasīt neskaitāmus pētījumus, piemēram, gan par borēliju persistenci, gan par to, ka infekcija var nebūt hronisks iekaisums, tad kļūsti mazliet pieticīgāks savos vērtējumos. Ja tev aiz muguras ir visaugstākā līmeņa medicīniskā izglītība, tad pārliecība par savu viedokli, protams, ir daudz stiprāka. Manuprāt, katram desmitajam no tiem, kuri saka, ka viņiem ir hroniska Laimas slimība, reāli tā arī ir, taču pārējiem ir citas problēmas vai citi patogēni. Kādam psihosomatiskas problēmas, citam imunitātes hiperreakcija, kas pāriet autoimūnos stāvokļos. Hroniska borelioze pastāv, bet iespējams, ka tomēr tā nav sastopama tik bieži, kā es pats kādreiz gribēju domāt. Plaši un apdomīgi uz to jāskatās. Hroniskas lietas lielā mērā jārisina pašam. Primāri ar visvienkāršākajām lietām — uzturs, miegs, stresa vadība, fiziskas aktivitātes, svaigs gaiss, socializēšanās.

Ko tu teiktu tiem, kas smīkņā par herbālismu, naturopātiju, homeopātiju un citiem virzieniem, kas ir ārpus tradicionālās medicīnas?

Es esmu tikai autodidakts un tāds droši vien arī palikšu. Ja ir spēja lasīt angliski un ir vismaz kaut kāda vidēja līmeņa kritiskā domāšana, tad palasīt pētījumus, ja runājam par herbāļiem. Manuprāt, darbojas gan intuitīvā zālīšu tanšu pieeja, gan zinātniskā – ar aktīvo vielu iedarbības testēšanu. Homeopātijas saistībā galvenais jautājums ir par spēju paraudzīties plašāk – nedomāt, ka esam tikai staigājoši un runājoši gaļas bioroboti, ka pastāv enerģētiskais, informatīvais līmeni, un ka visu laiku notiek informācijas apmaiņa visos līmeņos. Bet galvenā problēma mūsdienās ir ļoti lielais sēnalu apjoms, lētā ezoterika. Homeopātijai nonākot vienā maisā ar mazkvalitatīvu ezoteriku, tā zaudē savu leģitimitāti. Lai gan ir daudz pētījumu, kas liecina par tās iedarbīgumu. Man personīgi viens homeopātijas preparāts kopā ar vienu fitopreparātu par 90% atrisina saaukstēšanos dienas, divu laikā, ja tā noķerta sākumstadijā. Un arī manam bērnam, garantēti. Par kādu placebo var runāt saistībā ar mazu bērnu?! Ja runājam par smalkākām lietām, tās vari saprast tikai darot pats. Lasīju interviju ar Jungu un man atmiņā palikusi viena doma. Viņam prasa: “Vai ticat, ka ir Dievs,” viņš atbild: “Man nav jātic, es zinu!” Tā ir individuāla pieredze. Ir lietas, ko tikai caur to var izprast. Es varu skatīties uz, piemēram, Einšteina ārprātīgi sarežģītajām augstākās matemātikas formulām un teikt, ka tie ir kaut kādi bezsakarīgi ķeburi. Bet tad, kad tu sāc iet šo ceļu, tajā iedziļināties, tu to sāc saprast. Tas ir vienīgais veids, tāpēc par šādām lietām pat nav jāmēģina pārliecināt.

Tos, kuri cīnās ar jebkādām hroniskām veselības problēmām laiku pa laikam piemeklē grūtsirdība. Ko tu vari teikt tiem, kas ieslīgst negatīvajās domās?

Kad atskatos atpakaļ, jāatzīst, ka man pašam negativitāte bija diezgan spēcīga. Vajag blociņu, kurā pierakstīt savas labās un sliktās īpašības. Vērot sevi dienas gaitā, kurā brīdī notiek kaut kādas reakcijas. Prāts ir kā tāds ezers — pats par sevi tukšs lauks, bet, domai pieskaroties šī ezera virsmai, rodas tāda kā viegla ņirboņa, un tikai pēc tam tā pārvēršas lielā vilnī. Prātu var uztrenēt noķert šo domas ņirboņu. Tiklīdz parādās pirmais negatīvas domas aizmetnis, to vajag likvidēt. Mēģināt modificēt savu apziņu uz pozitīvu. Un, kā jau teicu, vajag pateikties kaut vai par sīkām lietām. Man tas mentāli ir palīdzēja. Kaut vai sākt ar to, ka pateikties par ēdienu, kas tev dots. Tā ir pamatlieta visās garīgajās tradīcijās.

Video: https://www.youtube.com/watch?v=piyW-lE5Rv8

ATRUNA

Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.

Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!

5 komentāri - Edgara Briškas pieredzes stāsts

Komentēt