Pieredze Laimas slimība: Ivetas Ādamsones stāsts
Iveta Ādamsone ir 29 gadus jauna sieviete. Viņai ir psihologa izglītība un strādā Valsts probācijas dienestā ar bērniem un jauniešiem. Ivetai patīk būt dabā, dzīvnieki, ceļot, lasīt grāmatas un rakstīt sajūtas. Viņa atzīst, ka kopumā ir atvērta pasaulei un uz savu saslimšanu ar Laimas slimību skatās kā uz resursu. Slimība likusi sievietei apstāties un ieklausīties sevī.
Ar Ivetu Ādamsoni sarunājās Laimas slimības slimnieku biedrības dibinātāja
un valdes locekle Elīna Prikule.
Kāda ir tava Laimas slimības pieredze?
Es nezinu, kad tieši saslimu ar Laimas slimību. Zinu, ka ērces man ir iekodušas diezgan daudz bērnības gados un pēdējā bija kādus četrus piecus gadus atpakaļ. Trīspadsmit četrpadsmit gados man sāka sāpēt labā pēda. Toreiz ārsti man teica, ka tas ir tāpēc, ka es strauji augu, ka trūkst kalcijs, magnijs vai ir plakanā pēda. Dažādus iemeslus tam atrada. Sāpes bija pulsējošas, asas. Izteikti tās izjutu vakaros, pa dienu sāpes mitējās. Mēdza sāpēt vairākas dienas, tad kādu laiku nesāpēja. Pusaudžu gados tas bija ļoti izteikti. Vēlāk lēkmjveidīgi - dažas reizes gadā. Apmēram trīs gadus atpakaļ kāja sāka sāpēt biežāk un vairāk. Devos pie savas jaunās ģimenes ārstes. Viņa mani nosūtīja pie traumatologa – ortopēda. Viņš apskatīja manu kāju un teica, ka cēlonis visticamāk ir fascijas iekaisums. Veids, kā to varu ārstēt, ir dzīvesveida izmaiņas. Tolaik strādāju par viesmīli. Ārsts ieteica mainīt darba stundu ilgumu, nodarbošanos un darīt lietas, kas iepriecina – iet uz teātri, baudīt kultūru, pirkt ziedus, tai skaitā izmēģināt Baha terapiju u.c. Viņš ļoti akcentēja tieši psiholoģisko aspektu, rentgena izmeklējumā neko neieraudzīja. Veikt papildu analīzes vai izmeklējumus nelika. Turpināju tā dzīvot. Ik pa laikam kāja pasāpēja, bet es zināju, ko man vajag darīt – vingrot un mainīt darbu. Pirms tam es pāris gadus intensīvi gāju arī uz jogu. Tas man palīdzēja labāk justies gan fiziski, gan emocionāli, tāpat arī bieži pavadīju laiku dabā pastaigās ar suni. Šogad, tieši manā dzimšanas dienā, man atkal ļoti sāka sāpēt kāja. Kopš marta vairāk vai mazāk sāp. Tad, kad sāpes bija ļoti spēcīgas, un nevarēju aizmigt, iedzēru pretsāpju tableti. Zināju taču, ka man ir fascijas iekaisums, un tā tas var būt. Pēc divu mēnešu intensīvām sāpēm vēlreiz aizgāju pie tā paša traumatologa. Šoreiz viņš nedaudz vairāk iedziļinājās, tomēr teica, ka ir tas pats un nekas cits. Jautāju, vai tomēr nevajag uztaisīt kādas analīzes vai izmeklējumus. Viņš atbildēja, ja gribu, var tā izdarīt. Nosūtīja uz ultrasonogrāfiju un pie fizioterapeita. Saasinājums bija Jāņos, kad kāja ne tikai stipri sāpēja, bet arī sāka pamt. Veicu ultrosonogrāfiju. Slēdzienā bija rakstīts, ka ir aktīvs iekaisums un ieteica dzert pretsāpju medikamentus un konsultēties pie reimatologa. Kāja tik ļoti sapampa, ka svētdienā aizbraucu uz traumpunkta uzņemšanu, domādama, ka man tāpat neviens neko nepateiks, bet man vajadzēja apstiprinājumu, ka es ar šādu sapampušu kāju drīkstu staigāt. Tur man pateica, lai pēc iespējas ātrāk eju pie traumatologa. Aizgāju nu jau pie cita traumatologa. Apskatot manas analīzes un izmeklējumus teica, ka fascija nav izmainīta, ka cēlonis simptomiem droši vien ir cits. Vajag saprast, kas tieši. Jautāja par manu pieredzi ar ērcēm. Teicu, ka pēdējā ērce bija bijusi kādus četrus piecus gadus atpakaļ. To pārbaudīju un tā bija vesela. Ieteica uztaisīt analīzes uz Laimas slimību. Analīzēs borēliju rādītāji bija pozitīvi. Vai infekcija ir nesena vai sena - nezinu, un arī katram speciālistam par to ir atšķirīgs viedoklis. Nonācu pie reimatoloģes, kura lika uztaisīt apstiprinošo testu. Arī tas bija pozitīvs. Viņa domā, ka visticamāk problēmas ar pēdu ir saistītas ar Laimas slimību. Teica, ka ir izveidojies reaktīvais artrīts. No vienas puses jutos ļoti apjukusi un emocionāli to bija grūti aptvert – divas diagnozes vienlaicīgi, bet no otras puses atvieglota, jo zināju, ko ārstēt un varēšu vairs nestaigāt ar sāpošu kāju, domājot, ka man viss ir kārtībā.
Kādu terapiju tev nozīmēja?
Trīsdesmit dienu antibitiku kursu un pretiekaisuma medikamentus.
Vai darīji arī kaut ko papildus, lai uzlabotu pašsajūtu?
Padziļināti sāku interesēties par Laimas slimību un artrītu, lai saprastu, kas ar mani notiek, kā arī atrastu veidus, kā sev palīdzēt. Sāku lietot arī dabīgos preperātus. Pēc antibotiku kursa man it kā palika labāk, tomēr vēl arvien kājā ir tūska. Ir sajūta, ka ar šo antibotiku kursu līdzēts vēl nav. Papildus vēl tagad man ir klāt nākusi urīnceļu infekcija, ko šobrīd ārstēju ar citām antibiotikām un urīndzenošiem līdzekļiem, kā arī turpinu lietot pretiekaisuma medikamentus.
Vai apmeklēji vēl kādu speciālistu?
Aizgāju uz konsultācijas pie cita reimatologa, kurš pateica, ka nedrīkstu lietot tos medikamentus, kurus lietoju, ka jālieto citi. Viņš domāja, ka Laimas slimība ir svaiga un tai nav saistības ar manu sāpošo kāju. Katram ārstam cits viedoklis, kā arī tiek nozīmētas atšķirīgas terapijas. Lika turpināt lietot pretiekaisuma medikamentus, ko darīju. Tad nonācu vēl pie citas reimatoloģes, jo mana bija prombūtnē un man vajadzēja pagarinājumu slimības lapai. Tobrīd jutos labāk, kāja sāpēja mazāk, mazāk arī kliboju. Viņa bija ļoti iedziļinājusies visās manās asins analīzēs, tai skaitā ginekoloģiskajā jomā, un arī tajā, ka periodiski desmit gadu garumā lietoju hormonālo kontracepciju menstruālā cikla regulācijai. Teica, ka man ir slikts dzelzs līmenis, bet pavasarī ģimenes ārste teica, ka man ir labāks nekā gaļēdājiem. Esmu veģetāriete. Tas viss man īsti “negāja kopā”, radīja apmulsumu. Viņa teica, ka man visticamāk ir juvenielais artrīts, bet jāveic papildu izmeklējumi. Sēdēju un iekšēji jutos kā dumpīga pusaudze, kurai to visu negribas pieņemt, negribas samierināties, negribas vairs iet pie ārstiem un būt atkarīgai no medikamentiem, gribas meklēt alternatīvus veidus, kā sevi ārstēt. Katrs saka kaut ko citu. Teica, ka, jā, Laimas slimībai jāizdzer antibiotikas, bet tas, kas ar mani šobrīd notiek, ir saistīts ar artrītu nevis Laimas slimību. Reaktīvais artrīts man nevarot būt. Tas, kas notiek ar kāju nevar būt saistīts ar Laimas slimību, jo tā esot akūta. Iespējams pirms kāda mēneša esot ērci dabūjusi. Tas vispār šķita pretrunīgi. Kāja izteikti man sāka sāpēt 28.februārī. Tajā laikā ērces vēl nav aktīvas. Turklāt periodiski kāja sāpēja arī pirms tam. Tiešām nezinu, vai infekcija ir svaiga vai sena, taču daudz kas tiešām “nelīmējas” kopā no tiem visiem daudzajiem pieņēmumiem. Ņemot vērā visu piedzīvoto, man pašai tomēr ir sajūta, ka infekcija ir sena. Jāpiezīmē arī tas, ka pēdējā gada laikā bieži jutos nogurusi, vieglāk aizkaitināma, nomākta, skumīga, varētu pat teikt, ka, iespējams attīstījās depresija. Skaidrs ir tas, ka es nejutos labi. Man bija neraksturīga neapmierinātība, aizkaitināmība un raudulīgums. Saprotams jau, ja kaut kas sāp un sāp ilgstoši, ir loģiski, ka arī emocionāli cilvēks nevar justies labi. Tomēr tagad es zinu, ka Laimas slimība arī var radīt psihoemocionālus traucējumus, līdz ar to varu vairāk izprast, kāpēc jutos slikti un sev neraksturīgi. Arvien vairāk pieņemu savas diagnozes, jo tas savā ziņā ir atvieglojums, ka tu zini, kas tev kait. Vari izstrādāt taktikas, lai uzlabotu savu veselības stāvokli un pašsajūtu. Bet ir mulsinoši, ka speciālistiem ir tik atšķirīgi viedokļi par to, kas tad īsti ir cēlonis manai neveselībai, līdz ar to arī atšķiras piedāvātās terapijas. Un ko tad izvēlēties?! Es negribu izdzert kursiņu zāles, pēc tam vēl vienu un vēl vienu un beigās izrādās, ka tas nemaz nepalīdz, jo diagnoze nav bijusi līdz galam korekta. Sajūta, ka spēlēju paslēpes. No vienas puses gribas aiziet pie vēl kāda speciālista, no otras – vispār vairs negribas nekur iet. Tā neziņa par šo visu, arī tas, no kā tad īsti man ir šis artrīts, rada apjukumu. Grūti, protams, pateikt, kā vajadzētu citādāk, jo slimība ir slimība. Un ne Laimas slimība, ne artrīts ir vienkārši diagnosticējamas un ārstējamas slimības.
Daudzi Laimas slimnieki stāsta, ka viņiem sākotnēji norādīts, ka problēmu cēlonis viņu simptomiem ir pishosomatika, tikai vēlāk noskaidrojuši, ka sirgst ar Laimas slimību. Ko tu domā par slimībām un to psihoemocionālo aspektu?
Mani ļoti uzrunā tie speciālisti, kas pacientu un viņa diagnozi skata arī no psihoemocionālā aspekta. Es pati meklēju savas slimības cēloņu psiholoģisko aspektu - savās emocijās, domās u.tml. Es domāju, ka psihosomatikai ir liela nozīme. Varbūt ne gluži tam, ka ērce piesūcas un cilvēku inficē, jo teorētiski tā var piesūkties jebkuram, neatkarīgi no cilvēka būtības un domām, tomēr cenšos saprast iemeslus, kāpēc ērce man ir piesūkusies un kāpēc tieši šādos slimības izpausmju veidos tā ir mani ietekmējusi, tāpat arī kā man tagad ar to dzīvot?! Jau labu laiku pirms šis viss notika, gāju arī psihoterapijā. Tā palīdz saprast sevi, citus un sakārtot savas domas un emocijas. Cenšos pieturēties pie domas, ka nevis artrīts valdīs pār manu dzīvi, bet gan ko es varu darīt, lai tas nenotiktu. Gribētos, lai ārsti vairāk iedod cerību un uzmundrinājumu, ka ar slimību var tikt galā, tomēr nenoliedzot tās esamību vai izraisītās veselības problēmas.
Šodien biju pie ģimenes ārstes. Domāju slēgt slimības lapu un vai tomēr to nedarīt, jo nejūtos vesela. Ilgu laiku, neskatoties uz slikto pašsajūtu, gāju uz darbu. Kaut kādā mērā esmu darbaholiķe. Domāju, ka tādējādi daudz esmu sev nodarījusi pāri. Teicu ārstei, ka šonedēļ jūtos sliktāk. Man atsācis vēl sāpēt sēžas nervs, naktī dīvaina tirpoņa ķermeņa vienā pusē. Un, protams, ka vieglākais ir pieņemt, ka tas viss ir no stresa, no satraukuma. Arī man teica, ka tā visticamāk ir trauksme un jāpadzer antidepresanti. Jūtu arī arvien lielāku nespēku. Pēdējā laikā ir arī diskomforts kreisajā plecā un krūtī. Un ej nu saproti, vai tas ir no trauksmes vai no Laimas slimības. Ik pa laikam man kāds speciālists norāda uz depresiju vai tās epizodēm. Tad es domāju, vai tiešām ir tik traki. Vispār es diezgan labi spēju saprast, kāpēc kā kurā brīdī jūtos un arī izturēt ļoti grūtas situācijas. Jā, es paraudu, kādā brīdī esmu emocionāla, skumja, gribas neko nedarīt, bet kopumā man nav tendences ieslīgt negatīvajā. Pēdējā pusgada laikā man ir dalītas sajūtas un motivācija - it kā negribas neko darīt, bet tai pat laikā gribas. Tāds kaut kāds bipolārs stāvoklis. Vispārēja noguruma sajūta. Esmu novēroju, ja kaut ko aktīvāk padarbojos, pēc tam jūtos sliktāk. Un tad es sev pārmetu, ka atkal neesmu sevi pasaudzējusi. To ir grūti saprast, vai tam ir fiziski vai psihoemocionāli iemesli. Analizējot sevi un apkārt notiekošo, es tomēr sliecos uz to, ka tam ir vairāk fiziski apsvērumi. Man nav pilnīgi nekādi citi racionāli izskaidrojumi, kāpēc pēdējā laikā tik izteikti ir šādas sajūtas.
Kas tev psihoemocionāli ir visgrūtākais?
Tā bezpalīdzības sajūta, ka it kā uz kādu brīdi paliek labāk, bet tomēr nē. Tie slimības stāvokļu lēcieni, kuriem grūti sagatavoties, jo tos grūtāk paredzēt, nevar pavisam zināt, vai rītdien jutīšos spēcīga vai vāja. Tad aizej pie ārsta un atkal tev ko citu saka, izraksta jaunas pārbaudes, medikamentus. Neziņa par to, kas būs nākotnē, vai slimība neprogresēs, kā medikamentozā terapija ietekmēs veselību kopumā. Paldies Dievam, es kustos, varu piecelties no gultas, varu nodrošināt savu pašaprūpi un kopumā jau nav tik traki, bet tomēr domāju, ko vēl varu darīt, lai savu veselības stāvokli uzlabotu. Es meklēju cēloni un alternatīvas iespējas. Es sev vairs neuzlieku termiņu, kad atgriezīšos darbā vai izdarīšu ikdienas mājas darbus. Tas ir psiholoģiski grūtākais, ka gribi, bet nevari. Vēl aizvien cenšos to pieņemt. Tas, kas to nav piedzīvojis, tam grūti saprast. Pat tuvinieki to līdz galam nespēj izprast, jo cilvēks taču kopumā izskatās normāli. Tomēr, ja nesaka un neparāda, ka sāp un ir slikti, tas nenozīmē, ka tā nav. Arī es biju iemācījusies sadzīvot ar sāpēm un turpināt darīt, turpināt uzņemties tad, ka ķermenis dažādos veidos rādīja, ka vajag sevi saudzēt. Pirmo reizi mūžā esmu uz ilgstošas slimības lapas. Man tas ir grūti, ka kaut kas mani dzīvē apstādina.
Kāpēc izlēmi dalīties ar savu pieredzi?
Gribēju kaut ko vērtīgu saistībā ar savu saslimšanu izdarīt. Es pati saskāros ar to, ka cilvēki maz runā par savu slimību pieredzi. Citreiz gadiem ar kaut ko slimojam, nesaprotot ar ko un kāpēc. Maz tiek runāts par to, ka cilvēks ārēji var izskatīties labi, bet patiesībā pašsajūta ir ļoti slikta. Esmu pārliecināta, ka ir jādalās ar savu pieredzi, man pašai tas ļoti palīdz uzzināt citu stāstus. Saprotu, ka neesmu viena, varu uzzināt kaut kādu jaunus veidus, kā vēl sev palīdzēt.
Ko tu iesaki citiem?
Nepadoties! Darīt vairāk to, kas sagādā prieku. Neieciklēties uz slimību, tomēr tas nenozīmē neinteresēties par to. Vairāk domāt arī par savu psiholoģisko veselību. Saglabāt skaidru, racionālo prātu, atrast savu ceļu, kā pats var justies mierīgāk un labāk, neatkarīgi no tā, ko domā citi. Domāju, ka pie jebkuras slimības, īpaši smagas, var ļoti labi palīdzēt psihoterapija, arī Laimas slimības gadījumā. Atbalstoša attieksme ir ļoti svarīga. Saudzēt sevi! Nenosodīt sevi par to, ka jūties slikti! Samīļot sevi tad, kad ir grūti! Uz jebkuru slimību skatīties kā uz resursu, ko tā var iedot. Ne visiem piesūcas ērces, ne visi saslimst ar Laimas slimību, kuriem piesūcas ērces. Veiksmes, neveiksmes vai kāds cits faktors, tomēr paskatoties uz slimību no dažādām pusēm, var rast vairāk atbilžu, skaidrojumu. Starpcitu, bērnībā ļoti baidījos saslimt ar Laimas slimību, daudz par to domāju. Un kas notika? Tieši ar to saslimu. Nejaušība vai kas cits, tomēr ir vērts domāt par to, kā mūsu domas, bailes un vēlmes atspoguļojas dzīvē.
Turklāt ir cilvēki, kas saslimst, izdzer īsu antibiotiku kursu un tiešām viss ir labi. Taču ir cilvēki, kuriem diemžēl tā nenotiek.
Manai draudzenei tā bija. Izdzēra antibiotikas un jūtas labi. Un tiem, kuriem šīs slimības nav vai no tās tikuši vaļā viegli, ir grūtu saprast, kā tas var būt, ka cilvēks ārstējas, izskatās labi, taču pašsajūta ir tik slikta, ka ilgstoši ir darba nespējīgs. Domāju, ka cilvēkiem jābūt saprotošākiem vienam pret otru. Es reizēm ar tuvajiem jokoju, ka esmu ar laimīgo slimību. To saprotot tā, ka - slimība man dota kā resurss, kā iespēja mainīt savu dzīvi dažādos veidos. Jā, caur nevieglu un sāpīgu, skarbu pieredzi, taču, tā ir iespēja sevi transformēt citā līmenī. Just vairāk prieka par katru vieglāko dienu, par piedzīvoto, par mazajiem notikumiem un svinēt dzīvi biežāk. Atrast sevī dzīvesspēku un kaut kādā ziņā kļūt veselākai kā jebkad! Es izvēlos ''cīnīties'' ar slimību nevis ļauties tās iznīcībai. Slimība ir iespēja mainīt savu dzīvi un fokusu.
ATRUNA
Laimas slimības slimnieku biedrībā apvienojušies Laimas slimības slimnieki, viņu tuvinieki un citi interesenti. Laimas slimības slimnieku biedrība nav veselības aprūpes sniedzējs. Biedrība nesniedz medicīniska rakstura ieteikumus un nepiemēro ārstniecības terapijas. Biedrība informē par Laimas slimības aktualitātēm Latvijā un citās valstīs, dažādiem viedokļiem par Laimas slimību un ar to saistīto diagnostiku un ārstēšanu, kā arī dalās ar Laimas slimnieku pieredzes stāstiem. Biedrība nerekomendē konkrētus produktus, ārstus vai ārstēšanas terapijas.
Biedrības izplatītā informācija, biedrības biedru ieteikumi vai viņu personīgā pieredze neaizvieto ārstu konsultāciju, jo šīs biedrības dalībnieki galvenokārt ir pacienti, nevis medicīnas speciālisti. Biedrības izplatītā informācija neaizstāj profesionālu medicīnisku palīdzību, diagnozes uzstādīšanu vai ārstēšanu. Vienmēr lūdziet padomu ārstam vai citam kvalificētam veselības aprūpes speciālistam. Nekad neaizstājiet profesionālu medicīnisko palīdzībai vai neatliekat tās saņemšanu tādēļ, ka esat kaut ko uzzinājuši biedrībā, no biedrības biedriem vai izlasījuši internetā!