Pieredze: Laimas slimība bērnam un S.O.T. terapija
Sigita Ozola ir mamma, kura vairākus gadus izsimīgi meklēja atbildes uz jautājumiem par sava dēla veselības stāvokli, lai varētu viņam palīdzēt uzlabot pašsajūtu. Sigita teic, ka Pēteris, tā sauc viņas atvasi, bijis sportisks un veselīgs jaunietis, taču Laimas slimības dēļ, kuru atklāja vien laimīgas sagadīšanās dēļ, dēls zaudēja funkcionalitāti un dzīves kvalitāti. Pateicoties ģimenes neatlaidībai un atbalstam nu pusaudzis lēnām atgriežas normālā dzīvē. Viņa atslēga uz labāku pašsajūtu bija S.O.T. terapija.
Sigita Ozola: „Līdz brīdim, kad Pēteris sāka izjust dažādas veselības problēmas, viņš bija absolūti vesels, sportisks un aktīvs bērns. Ērce viņam iekoda 2017.gadā. Uzreiz simptomi neparādījās, nekas neliecināja, ka kaut kas nav labi. Pleķa arī nebija. Ērci noņēmām, veicām pārbaudi uz ērču encefalītu. Viss bija labi, par šo notikumu aizmirsām. Pēc apmēram diviem gadiem sākās mūsu garais stāsts. 2019.gada decembrī dēlam parādījās vīrusam līdzīgi simptomi. Neparasti gan bija tas, ka viņam ļoti sāpēja kāju apakšstilbi jeb ikri. Sāpes bija tik lielas, ka viņš nevarēja paiet. Sākumā mums bija grūti saprast, šķita, ka varbūt, kā jau bērni, kaut ko izgudro vai pārspīlē. Veica asins anlīzes. Ļoti paaugstināts bija KFK rādītājs. Konsultējāmies ar ģimenes ārstu un arī infektologu. Papildus veica plaša spektra analīzes. Jau toreiz borēliju rādītāji bija paaugstināti: gan IgM, gan IgG. Neviens tam lielu vērību nepievērsa. Vissliktākais šajā stāstā ir tas, ka mēs konsultējāmies ar vienu no vadošajām bērnu infektoloģēm Latvijā, kura pāriecināja, ka veselības problēmu cēlonis nav Laimas slimība. Viņa mūs noveda no šī ceļa. Es uzticējos viņai. Pēc pārbaudēm nekādu ārstēšanu dēlam nenozīmēja. Teica, ka tās visas vīrusa sekas un viss pāries. Pēc laika tiešām temepartūra, iesnas un klepus pārgāja, taču kājas joprojām sāpēja, bija sajūta, ka nogurušas. Var teikt, ka nedaudz labāk viņam palika, varēja darboties, tomēr diskomforts ķermenī saglabājās. Pirmos mēnešus mums tā arī likās: labāk paliek, vienkārši ir vajadzīgs laiks, lai sekas pārietu pavisam. Taču turpmāko divu gadu laikā viņa pašsajūta nevis uzlabojās, bet pasliktinājās. Kāju sāpes kļuva arvien izteiktākas. Kāju ikri bija tādi kā uzpampuši, piedzīti. Grūti paskaidrot, bet pat vizuāli varēja redzēt, ka pazudis ikru reljefs. Nevarēja redzēt muskuli, kājas kļuva kā tādi stabiņi. Pēc tam sāpes sāka migrēt – ceļgalos, mugurā, sprandā, rokās, locītavās un citur. Sāpju epicentrs joprojām bija kāju apakšstilbi un potītes. Sāka sāpēt arī galva. Pēc tam parādījās arī citi simptomi. Sākās izteikts nogurums un miegainība. Miegs nāca klāt it kā nemanot – pa stundiņai. Beigās bija jau tā, ka viņš gulēt gāja deviņos vakarā un modās tikai ap četriem pieciem dienā. Bija mazs nomoda brīdis. Fiziskais nogurums bija tik liels, ka viņš nespēja veikt nekādas aktivitātes. Viņš vairs nedzīvoja normālu pusaudžu dzīvi. Būtībā viņš divus gadus pavadīja gultā. Bija arī koncentrēšanās problēmas, atmiņas zudumi. Nespēja atcerēties, kas notika vakar aizvakar. Netipiskas pazīmes jaunam un augošam organismam. Viņam tolaik bija 13 gadi. Sāku meklēt visas iespējamās opcijas, kur izmeklēties un ārstēties. Apmeklējam daudzus speciālistus – neirologu, reimotologu, nefrologu - nu jebkuru ārstu, ko varēja apmeklēt. Katrs no viņiem kratīja galvu un teica, ka nesaprot, kas ir. Viss esot kārtībā, ka mēs izdomājam, bērns vienkrāši negrib iet uz skolu. Neirologs mums pateica, ka pēc vadlīnijām viss ir kārtībā – visi refleksi strādā. Sūtīja pie psihiatra. Visu cieņu šim speciālistam, kurš pateica, ka dēlam, protams, ir depresija, bet tas nav cēlonis viņa fiziskajai pašsajūta, bet gan sekas. Mudināja mūs meklēt cēloni. Paralēli studēju dažādu medicīnisko literatūru. Vienu brīdi domāju, ka viņam ir hroniska noguruma sindroms, bet šajā diagnozē nekādi neierakstījās kāju sāpes. Atkārtoti gājām pie neirologa. Dēlu ielika slimnīcā uz pārbaudēm. Veica gan analīzes, gan dažādus diagnostikus izmeklējumus. Spriedelēja, ka tas varētu būt kaut kāds autoimūns process. Analīzēs un lumbālpunkcijā viss bija labi. Bijām aizgājuši arī pie homeopāta, kurš godīgi pateica, ka nezina, kas ir par vainu, tāpēc nevar palīdzēt, bet lai mēs turpinām meklēt. Lūk, tad situācija kļuva ļoti slikta. Man pašai jau sākās depresija. Visai ģimenei bija ļoti grūti, jo tas ietekmē visus ģimenes locekļus. Mēs nesaprotām, kas kait dēlam, neko nevarējām izdarīt, nekas nestrādāja. Tika sasaukts ārstu konsīlijs, kurā piedalījās pat ģenētiķis. Visi plātīja rokas. Diagnozes nebija. Teica, ka visticamāk tas esot kaut kas tik rets… Veica ģenētiskās analīzes, kurās pēc trīs četru mēnešu gaidīšanas, protams, neko neatkāja. Konsīlija laikā vīrs vēlreiz pajautāja, vai tiešām vainīga nav Laimas slimība. Atbilde bija ļoti pārliecinoša, ka pilnīgi nekāda sakara ar Laimas slimību, pilnīgi izslēgts. Pēc laika mums kaimiņos ievācās jauna ģimene. Kāpņu telpā satikāmies un aprunājāmies. Kaimiņiene apjautājās par bērniem. Teicu, ka kopumā jau viss labi, izņemot to, ka dēlam lielas problēmas ar veselību. Viņa ieteica sazināties ar savu dakteri. E-pastā nosūtīju visu informāciju un analīzes. Daktere atbildēja, lai ārstē Laimas slimību. Biju ļoti pārsteigta, jo visu laiku mums tika teikts, ka var būt daudz kas, tikai ne Laimas slimība. Tā kā daktere bija ļoti noslogota un pie viņas tikt uz konsultācijām ir sarežģīti, meklēju citas iespējas. Atradu Laimas slimības slimnieku biedrību un uzzināju, ka Polijā ir specializētās klīnikas. Sāku kontaktēties ar Gdaņskas Laimas slimības klīniku. Aizsūtīju informāciju, ka dēlam ir aizdomas par hronisku Laimas slimību. Viņi lika veikt papildu testu, pēc kura jau bija sarunāta konsultācija klātienē. Mēs aizbraucām 2022.gada aprīlī. Pēc tikšnās nozīmēja vēl citas padziļinātas analīzes, taču klīnikas vadītājs uzreiz teica, ka ir drošs, ka visu problēmu sakne ir Laimas slimība. Mūs informēja par visām ārstēšanās iespējām. Izskaidroja, ka padziļoinātajās analīzēs uzzināsim arī par citām baktērijām, kuras pārnes ērces un kuras var būt vainīgas pie veselības problēmām. Ņemot vērā analīzšu rezultātus, dakteris mums rekomendēja veikt S.O.T. terapiju. Vienkārši runājot, tiek noņemtas paša pacienta asinis, tad tās kaut kā uzlabo (nemācēšu paskaidrot, ko tieši dara), tad šīs pašas asinis injecē. Tā doma ir tāda, ka tādā veidā tiek sagrauts bakrētiju DNS, un tās nespēj vairoties. Terapija tika kombinēta arī ar dažāda veida antibiotikām. Dažas nedarbojās. Mums paskaidroja, ka doksiciklīns der tikai tad, ja slimība ir svaiga. Tika nozīmēti arī dažādi uztura bagātinātāji, tomēr visredzamāko rezultātu deva tieši S.O.T. terapija. Ir iespējams, ka ar vienu injekciju iznīcina visas baktērijas, taču var būt tā, ka terapija ir jāatkārto pēc apmēram 6 mēnešiem, kad mazinās tās iedarbība. Dēlam pēc aptuveni divām trim nedēļām pēc šīs terapijas uzsākšanas kļuva daudz labāk. Viņš kļuva atkal aktīvs. Vasara bija brīnišķīga. Es nespēju noticēt, ka tik īsā laikā ir tik acīmredzams uzlabojums. Viņš nejutās vairs noguris un nejuta sāpes. Paralēli lietoja uztura bagātinātājus. Oktobrī viņam atkal veselības stāvoklis pasliktinājās. Naturopātija dēlam diemžēl nelīdzēja, tāpēc veicām vēl citas analīzes, kuras sūtīja uz ASV, lai saprastu, kādas vēl baktērijas ir. Analīzes maksā 600-800 eiro atkarībā no izvēlētā paneļa. Mēs paņēmām pirmo paneli, kur pārbauda uz 50-80 baktērijām, tajā skaitā, borēliju un babēziju. Zinot tieši kādas ir baktērijas, S.O.T. terapiju mērķtiecīgi veic tieši uz tām. Analīzes uzrādīja, ka dēlam ir borēlijas, babēzija un anaplaza. Tagad ir plāns, ka viņa tiks veiktas vēl divas terapijas. Tas, protams, nav lēti. Pagājušajā pavasarī viena injekcija, kas iedarbojas uz vienu baktēriju, maksāja 1,5 tūktosī eiro, tagad jau tie ir 2 tūktoši. Es patiešām esmu ļoti optimistiska un ticu ārsta sacītajam, ka tā kā dēls ir jauns, tad ir iespējama pilnīga atveseļošanās. Klīnikā tiek piedāvātas daudz un dažādas metodes, mūsu gadījumā vispiemērotākā ir šī. Līdz šim dēls ir saņēmis divas injekcijas un plānotas vēl divas – borēlijai un babēzijai. No ārsta sapratu, ka tieši babēzija ir tā, kas izraisa lielo nogurumu un miegainību. Atsaktoties atpakaļ, varu teikt, ka jau šobrīd Pēterim ir labāk. Man ir ļoti liela ticība S.O.T. terapijai. Katrā ziņā lasot un pētot, esmu sapratusi, ka katram var palīdzēt kaut kas cits. Ir cilvēki, kuri jūtas labāk arī no herbālās terapijas, citam pietiek ar antibiotikam. Ir jāmeklē tas, kas piemērots. Pie Latvijas ārstiem vairs neesam gājuši. Ja nebūtu žēl nervu, varētu iet un sūdzēties, bet tas ir tik bezjēdzīgi, jo viņi taču ārstē pēc vadlīnijām. Paskatās, ka rokas, kājas darbojas, refleksi ir, viss uz redzēšanos. Nekāda spēja salikt kopīgo bildi. Esmu ļoti kritiski par to, kā tas notiek. Tā mūsu dzenāšana, tā attieksme… Es nesaprotu, kāds ārstus arī māca, kā komunicēt ar pacientu un viņa tuviniekiem?! Es esmu izmisumā, mans aktīvais un sportiskais bērns jau divus gadus guļ gultā, viņi man paziņo, ka mēs izliekamies! Es to nevaru teikt par visiem, gadījās jau pa vidam arī kādi profesionāļi medidiķi, kas atzina, ka problēma ir, bet godīgi teica,ka nezina tam cēloni. Mēģiniet to un to, un to… ko tik nedarījām… Latvijas ārsti kaut kādu nesaprotamu iemeslu dēļ nepieņem un ignorē Laimas slimību. Rezultātā cieš Laimas slimības skartie un arī viņu tuvinieki. Es katru dienu pēc darba trīs četras stundas rakos internetā, lai saprastu, kas notiek ar manu bērnu un kā viņam palīdzēt. Es taču neesmu ārste, bet mēģināju rast kaut kādas atbildes, kuras dakteru kabinetos neatradu. Saņēmām vien apvainojumus, ka to visu izdomājam. Manuprāt, Laimas slimniekiem un viņi ģimenēm vajadzētu sniegt arī psiholoģisku atbalstu. Mans dēls, kamēr visi bērni dzīvoja normālu jauniešu dzīvi, vienkārši gulēja, jo neko nespēja darīt. Nav brīnums, ka sākas arī depresija. Tā sāpe par medicīnu un mūsu infektologu attieksmi ir kaut kas… Tas ir briesmīgi un depresīvi. Labi, ka ir Laimas slimības slimnieku biedrība un atbalsta grupa, kur cilvēki viens otram var sniegt informāciju un atbalstu.”